Šogad lielā sēņu raža kārdina ikvienu – gan kaislīgos sēņotājus, gan arī tos, kas ar sēņu meklēšanu mežā ir uz jūs.
Šogad lielā sēņu raža kārdina ikvienu – gan kaislīgos sēņotājus, gan arī tos, kas ar sēņu meklēšanu mežā ir uz jūs. Sevi drīzāk varētu pieskaitīt pirmajiem – kaislīgajiem –, lai gan pēdējos četrus gadus, sākot jaunu dzīvi lielpilsētā, biju paspējusi aizmirst sēņošanas burvību. Šoruden par to stāstīja visi – gan avīzēs, gan televīzijā un radio. Visur atgādināja, ka ir sēņu gads. Ik pa laikam nodomāju: «Nu vajadzētu aiziet un salasīt kaut nedaudz, lai nodzītu kārumu.» Visam punktu pielika kaimiņienes stāsts par ceļa malā salasītajiem 14 (!) kilogramiem baraviku.
Noskaidrojām, kur tā lielā raža bijusi, un devāmies sēņu medībās.
Pēc ilgas meklēšanas mūsu pūliņi vainagojās panākumiem – grozos blakus beciņām un bērzlapēm parādījās vairākas baravikas. Starp tām arī piecas vienā vietā zem eglītes augušas skaistules, kuras ieraugot, sirds sāka pukstēt straujāk – tik skaistas, jaunas, stingras tās bija. Baraviku klasika! Lai gan mūsu baraviku raža ne tuvu nebija daudzi kilogrami, jutām, ka plāns izpildīts. No sēņošanas pārbraucām ļoti noguruši, turklāt vēlu vakarā, tādēļ sēņu tīrīšanu atstāju uz nākamās dienas rītu.
No rīta biju gandrīz tikusi galā ar diezgan nogurdinošo nodarbi, kad atskārtu – manās rokās vēl nav bijis baraviku piecītis! Groza apakšā atlikušas pāris bērzlapes un cūcenes, bet no skaistajām baraviciņām ne vēsts. Sāku interesēties, kur tad tās palikušas. Izmeklējām visus sēņu traukus, bet nekā… Atsaucu atmiņā brīžus, kad būtu varējusi sēnes kaut kur pārlikt vai nolikt, bet bez rezultātiem. Starp sagrieztajām beciņām to nebija, par to biju vairāk nekā pārliecināta – es taču labi atceros, ko esmu griezusi un tīrījusi. Acīmredzot sēnes bija kārtīgi kaut kur noliktas, lai nepazustu. Aprgriezām visu māju kājām gaisā – meklēšana jau pārvērtās par absurdu taustīšanos zem gultas, vairākkārtēju ledusskapja virināšanu un mašīnas bagāžnieka un salona pārmeklēšanu līdz pēdējam kvadrātcentimetram. Ielūkojāmies arī atkritumu spainī un komposta kaudzē – ja nu kādā prāta aptumsuma brīdī tās ir izmestas ārā. Izmeklēts tika dārzs, garāža un šķūnītis. Nekā… No skaistajiem piecīšiem ne vēsts! Izmisumā pat piezvanījām uz darbu kolēģei, ar ko kopā sēņojām, lai noskaidrotu, vai viņai nav par daudz sēņu – varbūt pieklīdušas liekas baravikas? Nekā…
Neviens īsti neticēja, ka tīrot neesmu tās sagriezusi, tādēļ pārskatīju katru sagriezto sēņu gabaliņu, lai pierādītu, ka starp tām nav meklēto piecīšu. Tā baravikas arī palika kaut kur mums nezināmā vietā…
Lai gan bijām samierinājušies ar lielo zaudējumu, tiklīdz atsaucu atmiņā, cik skaistas bija baraviciņas, pieķeru sevi paverot kāda plaukta durtiņas vai paskatoties zem gultas, lai pārliecinātos, ka to tur patiešām nav. Nu nevar taču tā vienkārši pazust baravikas. Piecas! Varbūt kāds ir redzējis tās ejam atpakaļ uz mežu?
