Miera kapu paša malā, pārdesmit metru attālumā no Bauskas ielas, jau apmēram simt gadu stāv melna marmora piemineklis, zem kura neviens nav apbedīts un kurā iegravēts uzraksts vācu valodā: «Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi. Jāņa evaņģēlijs 18,37. Frīdriha Zēberga piemiņai. Dzimis Sankt-Pēterburgā 1871. gada 27. septembrī, miris Ledus jūrā 1902. gada oktobrī. Barona Eduarda Tola vadītās Krievijas polārās ekspedīcijas astronoms.»
Saistība ar Jelgavu – neapstrīdama, bet nezināma
No teksta var secināt, ka 31 gada vecumā gājis bojā ar Jelgavu saistīts zinātnieks. Informācijas par viņa dzīvi Jelgavā diemžēl nav. Vēsturnieks Andris Tomašūns, kas gan šā pieminekļa, gan arī paša F.Zēberga fotogrāfiju ievietojis pērnā gada beigās izdotajā grāmatā «Mana Jelgava», atzīst: «Neapšaubāmi Zēbergs bija slavens jelgavnieks, tāpēc arī grāmatā viņu ieliku. Priecājos, ka arī citi pievērš uzmanību viņa kapa simboliskajam piemineklim.»
Dokumentus, kas varētu ko vairāk pastāstīt par šo personību, iespējams atrast vairākās publikācijās Krievijā. Kaimiņvalstī F.Zēbergs, kā arī ekspedīcijas vadītājs barons E.Tols, kurš arī toreiz gāja bojā Arktikas ledos, ir atzīti varoņi. Tiesa, vairākas publikācijas parādījušās pēdējā laikā, ko jelgavnieks un vēstures pētnieks Anatolijs Cvetkovs skaidro ar padomju laika cenzūru. Proti, Tallinā dzimušā baltvācu barona E.Tola nopelni zinātnes labā varēja būt šķiriski ne visai pieņemami. Vēl jo vairāk – padomju laikā bija cenzējams fakts, ka šīs ekspedīcijas vadībā bija arī leitnants, vēlākais admirālis Aleksandrs Kolčaks, kas cīnījās pret padomju varu Krievijas pilsoņu karā.
Par «Saņņikova zemi» ir pat filma
Tomēr jāatzīst, ka E.Tola traģiskā ekspedīcija Ziemeļu ledus okeānā vismaz lielos vilcienos plašai sabiedrībai ir zināma jau vairāk nekā pusgadsimtu. Par to var pateikties krievu ģeologam un ģeogrāfam, kā arī rakstniekam Vladimiram Obručevam (1863–1956), kurš ir zinātniskās fantastikas stāsta «Saņņikova zeme» autors. 1970. gadā tas iznāca tulkojumā arī latviešu valodā, un pēc tā motīviem padomju laikā tika uzņemta mākslas filma. Tā stāsta par maldu ideju, kas bija pārņēmusi krievu polārpētniekus 18. un 19. gadsimtā un pat 20. gadsimta sākumā, kad lielo ģeogrāfisko atklājumu laiks tuvojās noslēgumam. Tolaik drošsirdīgie mednieki mamutu ilkņu vācēji (viņu vidū arī no Krievijas centrālajiem rajoniem atbēgušais Stepana Razina zemnieku sacelšanās dalībnieks Jakovs Saņņikovs) bija radījuši leģendu par tālu un cilvēku apdzīvotu, klimatiski siltu zemi Ziemeļu ledus okeānā uz ziemeļaustrumiem no Jaunsibīrijas salām. Tika pat novērots, ka uz šo tālo salu lido putni.
Barons E.Tols bija piedalījies polārajā ekspedīcijā uz Jaunsibīrijas salām 1885. un 1886. gadā. Toreiz skaidrā laikā, kāds šajā apvidū gadās reti, viņš no Koteļnijas salas tālumā austrumos bija ieraudzījis četru kalnu kontūras. Kopš tā laika E.Tols nešaubīgi ticēja, ka tāda Saņņikova zeme tiešām pastāv.
Ideja bija ticama
Savukārt V.Obručevs jau vēlāk piezīmēja, ka jaunu salu atklāšana Arktikā turpinājās līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem, kad aviācijas izmantošana pilnībā atklāja šo apvidu. Tādējādi pieņēmums par vientuļu salu Ziemeļu ledus okeānā, ko izveidojusi liela vulkāna virsotne un krāteris un kur ir silts klimats, savulaik nebija nemaz tik neticams.
Savukārt krievu zinātnieka Georgija Avetisova izveidotajā interneta vietnē, kas veltīta Krievijas zinātniskajiem pētījumiem Arktikā, varam izlasīt, ka E.Tola ekspedīcija, kurā bija 20 cilvēku, ar šoneri «Zarja» Pēterburgu atstāja 1900. gada 21. jūlijā. Var piebilst, ka «Zarja» tika iegādāts Norvēģijā ar E.Tola drauga polārpētnieka Fritjofa Nansena palīdzību. Apejot Skandināviju, jau augusta sākumā «Zarja» sasniedza Karas jūru. Ekspedīcija veiksmīgi pārziemoja pie Taimiras pussalas. Visu laiku tā veica zinātniskus novērojumus un devusi šajā apvidū vairāk nekā 200 ģeogrāfisko nosaukumu.
Nākamajā gadā polārpētnieki meklēja piemērotu ziemošanas vietu, no kurienes suņu pajūgos varētu veikt braucienus uz paredzamo Saņņikova zemes apkaimi (apvidus ap 77 ziemeļu paralēli un 140 austrumu meridiānu). E.Tols labi saprata, cik ekspedīcija ir bīstama, un tomēr no mērķa neatteicās.
Liecības atrod pēc gada
1902. gada 5. jūlijā četru vīru grupa, kurā bija ekspedīcijas vadītājs E.Tols, astronoms F.Zēbergs (viņš ekspedīcijā bijis gatavs pieteikties kaut par kuģa kurinātāju), kā arī mednieki Gorohovs un Djakonovs, suņu pajūgā atstāja kuģi. Bija sarunāts, ka rudenī šoneris «Zarja» viņus sagaidīs pie Benedeta salas, taču tas nenotika – ledus neļāva kuģim pietuvoties salai, un «Zarja» ziemoja Tiksi ostā. Toreiz tika izteikts priekšlikums nekavējoties E.Tola grupas glābšanai sūtīt ledlauzi «Jermaks», tomēr tas noraidīts, jo arktiskās ziemas ledi nebija «Jermakam» pa spēkam.
Glābšanas–meklēšanas operācija, ko vadīja A.Kolčaks, ar to pašu šoneri «Zarja» notika vien 1903. gada vasarā. Pēc smaga un bīstama pārgājiena jūrnieki sasniedza Beneta salu, kur atrada pudeli ar E.Tola vēstuli, kas sākās ar vārdiem «Mūs meklējošie, apsveicam jūs ar ierašanos!». Salā atradās arī četras kastes ar iežu paraugiem un no izskalotajiem kokiem celta būda, kurā gatavots ēdiens. Tajā uzieta arī pēdējā zīmīte, ka visi četri ceļotāji ir veseli, pārtika atlikusi 14–20 dienām un ka viņi dodas uz dienvidiem.
Nu vairs nebija šaubu, ka E.Tola grupa gājusi bojā polārajā naktī, smailītēs pārvarot kādu brīva ūdens lāsmeni. Par Saņņikova zemi pēdējās vēstulēs nebija ne vārda.
«Liec to pieminekli, kur gribi!»
Jelgavnieks A.Cvetkovs, kurš vairākkārt kopā ar darbabiedriem talkojis pieminekļa sakopšanā, stāsta, ka reiz pašvaldības iestādes «Pilsētsaimniecība» darbiniekam jautājis, vai drīkst šo pieminekli pārcelt uz kādu cienīgāku vietu. Tam neesot bijis iebildumu. Vēsturnieks A.Tomašūns domā, ka piemineklim tomēr būtu jāpaliek savā oriģinālajā vietā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Gunta Skulte norāda – lai arī izcilā novadnieka F.Zēberga piemineklis nav ne valsts, ne pašvaldības aizsardzībā, pašvaldībai vajadzētu izlemt, ko darīt, lai tas būtu pieejams iedzīvotājiem.
