Pēdējā laikā tik daudz runāts par to, ka pērn Latvijā ceļu satiksmes negadījumos bojā gājuši 512 cilvēku, un tagad esot jādomā, kā samazināt šo milzīgo skaitli.
Pēdējā laikā tik daudz runāts par to, ka pērn Latvijā ceļu satiksmes negadījumos bojā gājuši 512 cilvēku, un tagad esot jādomā, kā samazināt šo milzīgo skaitli. Top dažādas koncepcijas, Ceļu policija iegādājas jaunu aparatūru, uz ceļiem biežāk sastopamas patruļas, bet vai tas viss līdzēs, īsti redzēsim tikai nākamā gada sākumā. Taču avārijā bojā gājušo skaitu aizēno kāds cits skaitlis, par kuru nez kāpēc neviens īpaši neuztraucas – 2004. gadā pašnāvības Latvijā izdarījušas 573 personas, līdz ar to mūsu valsts ieņēmusi 4. vietu pasaulē, nedaudz apsteidzot Lietuvu, Krieviju un Baltkrieviju. Vismaz tikpat cilvēku mēģinājuši labprātīgi aiziet no dzīves, bet, par laimi, tikuši izglābti. Par daudziem pašnāvības mēģinājumiem informācija atklātībā nenonāk, par to interesējas tikai speciālisti – psihologi un psihiatri.
Tik lielas problēmas ar pašnāvībām nav pat trešās pasaules valstīs. Laikam jau tāpēc, ka tur cilvēkiem ir citas likstas – viņi cīnās par izdzīvošanu, un nav laika ieslīgt sērīgās pārdomās par dzīvi, turklāt Āfrikā pārsvarā mīt cilvēki, kas nemēdz gausties un žēlot sevi. Par bijušā austrumu bloka valstu iedzīvotāju mentalitāti to gan tik droši nevar teikt – mums tīri labi patīk pačīkstēt par dzīves nedienām. Savukārt attīstītajās valstīs problēmas bieži vien palīdz atrisināt psiholoģi un psihoterapeiti, un, kā rāda fakti, tur cilvēki par to gatavi maksāt milzu naudu. Un pašnāvību skaits ir krietni mazāks.
Latvijas speciālisti jau vairākus gadus analizē iemeslus, kāpēc cilvēkiem gribas izbeigt šīs zemes gaitas, un, kā jau tas sabiedrībā notiek, tie ir ļoti dažādi – sociālā nestabilitāte, bezdarbs, problēmas ģimenes dzīvē, veselības sarežģījumi. Vienu iemeslu izdalīt nemaz neesot iespējams.
Liela daļa atbildības jāuzņemas valdībai, jo sociālā sistēma pie mums ir diezgan nesakārtota. Trūkst informācijas, kur meklēt psiholoģisku palīdzību un ārstēšanos. Gandrīz katrā lielākajā pilsētā ir krīzes centri, kas nāk talkā depresijā ieslīgušiem un palīdz atkopties pēc pašnāvības mēģinājuma, turklāt palīdzība ir bez maksas, taču ne visi par to zina.
Sabiedrībā arī ticis kultivēts viedoklis, ka, piemēram, vīrieša necienīgi ir meklēt ārsta palīdzību, jo tas ir… sievišķīgi. Iespējams, tāpēc visbiežāk pirms laika un labprātīgi dzīvi beidz tieši vīrieši vecumā no 22 līdz 45 gadiem. Kas zina, varbūt dažus izdotos izglābt, ja arī stiprā dzimuma pārstāvji droši dotos pie psihologa un pārrunātu ar viņu savas problēmas. Bet, lai izmainītu stereotipus, ar gadu nepietiek – tam vajadzīgi gadu desmiti un pat vēl vairāk. Turklāt pati sabiedrība neko negrib mainīt, jo ir tik ērti vīrieti izcelt kā apgādnieku un atbalstu un, ja kaut kas notiek, visu vainu uzvelt viņam.
Var jau cerēt, ka šogad būs labāk, ka cilvēki vairāk turēsies pie dzīves un priecāsies arī par maziem prieciņiem un sasniegumiem, taču jau gada sākums nāca ar bēdīgu vēsti no Daugavpils, kur gada pirmajās četrās dienās no dzīves aizgājuši četri cilvēki. Iemesli? Viņi jutušies vientuļi, pamesti un bez cerībām uz gaišāku nākotni. Kas zina, vai pie vainas nav arī līdzcilvēki, kas, iegrimuši savā pasaulē, aizmirst pasniegt palīdzīgu roku tuviniekam vai nejauši sastaptam svešiniekam.
