Inga Ābele «Jasmīns». Teātris «United Intimacy». Režisors Viesturs Kairišs. Viesturs Kairišs ir režisors, kas uzdrošinās būt pats.
Inga Ābele “Jasmīns”. Teātris “United Intimacy”. Režisors Viesturs Kairišs.
Viesturs Kairišs ir režisors, kas uzdrošinās būt pats. Tik pats, ka izveido jaunu teātri (“United Intimacy”), tik pats, ka meklē šim teātrim nevis dažādu tipāžu aktierus, bet galvenokārt idejiskos domubiedrus, un tik pats, ka drosmīgi veido un atrod savam teātrim jaunu izpausmes valodu un skatuves zīmes. Tas nav viegli, jo katra novitāte skatuves mākslās ienāk ar vairāk vai mazāk lielu pretestību, šaubām un zināma veida skepsi.
V.Kairiša sadarbība ar dramaturģi Ingu Ābeli arī nav tikai vienkārša nejaušība vai apstākļu sakritība. Viesturs bija pirmais, kas ieraudzīja un iestudēja I.Ābeles lugu “Tumšie brieži” un ne tikai. V.Kairišam kā radošai personībai šī luga nelikās līdz galam piepildīta, tāpēc sekoja kopīgs (no dramaturģes puses – brīžam pat asarains…) darbs pie lugas papildināšanas ar otro cēlienu. Un, tieši pateicoties Viestura Kairiša vēlmēm, tapa arī jaunākais publicētais I.Ābeles darbs “Jasmīns” (2002).
I.Ābele pašlaik saucama par vienu no jaunās paaudzes spožākajām latviešu dramaturģijas pārstāvēm, un, lai gan viņas pūrā ir tikai četras lugas, pašmāju un ārvalstu režisoru interese par viņas darbiem ir nemitīga. Jaunākā luga “Jasmīns” it kā turpina to pašu tēmu loku, kas aizsāktas jau iepriekšējās lugās “Tumšie brieži” un “Dzelzszāle”, proti, māja un ģimene vairs nav droša paslēptuve no dzīves problēmām, bet gan sabirzis un sairis cilvēcisko nemīlestības attiecību prauls.
V.Kairiša “Jasmīna” inscenējums ievērojami atšķiras no dramaturģes piedāvātā lugas materiāla, jo režisors savai lugai izvēlējies dažas – sev būtiskākās – sižeta līnijas, caur kurām runāt šodienas valodā par māju/ģimeni/pasauli/mīlestību. V.Kairiša izrādē galvenais akcents likts uz trīs sieviešu pasaules izjūtām un savstarpējo attiecību pinumu: galveno varoni Maijas Doveikas Jasmīni, Jasmīnes māti – Ināras Sluckas Lauru un Janas Sekstes īrnieci Lanu. Mātes un meitas tradicionālais paaudžu konflikta risinājums caur kopīga vīrieša dalījumu savstarpējā nemitīgā naida – mīlestības mezglojumā pārvēršas dzimtas traģēdijā, kurā vīrietis kļūst par nespējīgu, atkarīgu un bailīgu – sieviešu vēlmju piepildījuma rīku. Skarbā skatuves valodā režisors mēģina definēt vīrieti šodienas pasaulē, un aina, ko atklāj skatuves norises, paveras nožēlojami perversa: vīrietis – tēviņš kā līdzvērtīgs mājas jeb dzīves dalībnieks nav spējīgs nostāties blakus valdošajai, uz visu spējīgajai sievietei. Vīrieši – gan atnācējs Mihaels (M.Martinsons), gan vietējie (G.Gāga, M.Bezmers, R.Zagorskis) gurdeni un bezpalīdzīgi “stutējas” aiz stiprajām sieviešu mugurām, kas viņu vietā atrisina un izrisina morāles, ētikas un dzīves problēmas. Bezpersonisks un vientuļš vīrietis pat necenšas pierādīt savu dzīves patiesību, tikai aklā nolemtībā seko sievietes norādēm.
Režisors kopā ar scenogrāfi Ievu Jurjāni uzveduma darbības telpu veidojuši askētiskā atturībā kā zīmi degradētajai māja – cilvēks idejai. Uz skatuves mētājās nesamērīgi milzīga, nevienam “nevajadzīga” un naturāli atbaidoša sirds, cilvēciskais kailums sadursta dvēseles ar savu neaizsargātību un izmisumu, spēle ar simboliem/maskām (bērni/pērtiķi – Sū un Maksis; Jasmīnes pārtapšana ar Lietus Dieva masku) rituālajās darbībās nesaudzīgi atgādina par dzīves instinktu prioritāti. Bet dramaturģes I.Ābeles poētiskie trīs cēlienu nosaukumi – “Zils”, “Zelts”, “Ziloņkauls” – pārtop bezgalīgās ilgās pēc nevainīgi šķīstā, uzticamā un mūžīgā mīlestības brīnuma.
