Jau kopš pagājušā gada jūnija Jelgavas bērnu un jauniešu bibliotēka “Zinītis” atrodas jaunā adresē – Zemgales prospektā 7. Bibliotēkas vadītāja Dace Labdzere stāsta, ka tādējādi rastas ne tikai plašas un skaistas telpas, bet arī jaunas iespējas realizēt mūsdienām atbilstošas bibliotēkas konceptu.
Atvērta ikvienam
“Mūsu atrašanās blakus “Jundai” ir pareizs stratēģiskais solis. Sākotnēji nedaudz uztraucāmies par to, kurš te nāks, jo esam nomalē. Bet to mazo mirkli, kad septembrī atvērās “Junda”, te bija pilns ar bērniem! Viņi nāca lasīt, spēlēties un vienkārši atpūsties šūpuļkrēslos un pufos, neko nedarot, jo arī tas bibliotēkā ir atļauts,” stāsta D.Labdzere, kas pati nozarē strādā nesen, tādēļ jo īpaši labi spēj novērtēt, kā pēdējos trīsdesmit gados ir attīstījušās bibliotēkas. “Ir ļoti izmainījies bibliotēkas statuss, tā no grāmatu krātuves kļuvusi par sociālo telpu, tādu kā socializēšanas vietu, kas ir atvērta visiem. Pamatuzdevums, protams, joprojām ir nodot informāciju par brīvu jebkuram sabiedrības slānim. Mēs esam viena no retajām iestādēm, kas ielaiž jebkuru cilvēku, jo katram ir jābūt iespējai saņemt informāciju. Izņēmums ir kādi, kas ļoti nogrēkojušies pret mūsu grāmatām, tos tad uz laiku no bibliotēkas izslēdzam. Bet citādi bibliotēka neatsaka nevienam. Piemēram, domē un citur ir apsargs, bet pie mums tiek iekšā jebkurš, sarežģītos gadījumos palīdz pašvaldības policija. Jebkuram cilvēkam ir jādod iespēja, jo neviens nezina, kurā brīdī būs tas mazais grūdieniņš vai klikšķītis, kad notiks kas labs. Bibliotēka ir milzīgs potenciāls, kas vajadzīgs sabiedrībai,” pārmaiņas iezīmē vadītāja. Viņa arī norāda, ka iztikt ar vienu vienīgo bibliotēku pilsētā būtu pagrūti, jo katrai ir sava specifika. “Uz “Zinīti” vairāk nāk bērni un jaunieši, jaunās māmiņas un ģimenes, jo te pieejamas ne tikai grāmatas un žurnāli, bet arī galda spēles, filmas un mūzika. Savukārt lielajā bibliotēkā vairāk pulcējas seniori, tur arī atrodamas kolekcijas un nozaru literatūra,” atšķirības uzskaita D.Labdzere.
Vieta, kur veidot dialogu
Jaunās bibliotēkas telpas Zemgales prospektā 7 ir kā spilgts pierādījums pārmaiņām, ko nozare piedzīvo pēdējos gados. Uzsvars iekārtojumā ir likts uz dalījumu zonās un mūsdienīgu aprīkojumu, un, šķiet, to, ka bibliotēka atrodas savā īstajā vietā, apliecina pat ēkas vēsture. “Kad atsāksies ekskursijas, visiem iesaku nākt pie mums ciemos, jo šis nams ir ar ļoti interesantiem stāstiem,” aicina D.Labdzere. “Oficiālais nosaukums ir Reiera nams, bet tautā to sauca par bagāto atraitņu namu. Tā būvniecību finansēja grāmatu izdevējs un tirgotājs Reiers, kurš daļu mūža nodzīvoja Jelgavā un daudz ko deva pilsētai. Piešķirot līdzekļus šī nama būvniecībai, viņa nosacījums bija, ka tai jābūt sabiedriskai ēkai.”“Zinītis” ir Jelgavā vienīgā bibliotēka, kurai ir lifts, ko labprāt izmanto gan cilvēki ratiņkrēslos, gan mammas ar maziem bērniem ratiņos. Atsevišķs lifts ir arī grāmatām, kas dodas uz krātuvi pagrabā. “Mēs savu ekskursiju vienmēr sākam ar koku, kas “aug” bibliotēkas centrā. Bibliotēkas vadītāja Baiba Karčevska, kura pašlaik audzina mazuli, vēlējās, lai šeit būtu gaismas koks, kas, līdzīgi kā filmā “Avatars”, ar saknēm uzņem gudrību,” vizualizē D.Labdzere. Jaunums ir arī klusā lasītava, kas ir vienīgā vieta bibliotēka, kur, cienot citam citu, jāievēro klusums, citādi bibliotēkā var ne tikai sarunāties, bet arī spēlēt dažādas spēles un pat uzstāties. Uz nelielās skatuves jau ir izrādīts teātris, vairāki jaunie literāti lasījuši savus darbus. “Kad bērnu ekskursijās apmeklētāji nonāk līdz šim stūrim, gandrīz visa klase ir uz skatuves un ir gatavi runāt un dziedāt. Tas pats notiek arī ar teicēja krēslu, mazais cilvēciņš šodien ir tāds, ka viņam gribas būt uz skatuves, bērni ir droši, atraktīvi un runātīgi. Tikai īpatnēji gan ir tas, ka vārdu pieprasa gandrīz visi, taču vien retais var kaut ko izstāstīt, un arī klausītāju ir ļoti maz. Bet tam jau ir domāta bibliotēka, lai izkoptu gan stāstīšanas, gan klausīšanās prasmes. Mums ir ļoti svarīgi, lai šī būtu vieta, kur integrēties, veidot dialogus, sākt saprast citam citu. Tādēļ plānojam arī projektus kopā ar dienas centra cilvēkiem, neredzīgajiem,” plānos un iecerēs dalās D.Labdzere, norādot, ka bibliotēkas aktivitātēm var izmantot ne vien iekštelpas, bet arī plašo pagalmu. Viņa teic, ka bērnu un jauniešu bibliotēka ir atvērta dažādām idejām un projektiem, kā piemēru minot, ka šoruden bibliotēkā viesojās kinoloģijas speciālisti ar apmācītiem suņiem, kā arī regulāri tiek organizēta veloskola un citas aktivitātes.
Tehnoloģijas ir pašsaprotamas
D.Labdzere stāsta, ka jaunā bibliotēka aprīkota ar vairākām ierīcēm, ko bērni labprāt izmanto. Piemēram, šeit ir pašapkalpošanās aparāts, kas savienots ar drošības vārtiem, kā arī interaktīvo spēļu ekrāns, kurā var zīmēt ar rokām un risināt dažādus fizikas un matemātikas uzdevumus. Ir bērniem pieejami datori, spēļu konsole, drīz plānotas arī robotikas nodarbības un apmeklētājiem pieejams 3D printeris. Protams, arī projektors un ekrāns, kas ļauj vērot dažādas videoprojekcijas. Bibliotēkas vadītāja teic, ka bērniem tehnoloģijas ir ļoti pierasta un pašsaprotama lieta, pārsteigt viņus var, tikai pieminot laika kapsulu, kas atrodas grīdā iebūvētā izgaismotajā noslēpumu alā. D.Labdzere skaidro, ka datoru un videospēļu pieejamība gan tiek stingri kontrolēta: “Princips ir tāds, ka bērns drīkst izmantot datoru noteiktu laiku ar vecāku piekrišanu. Bet, ja bērns kaut ko dara savā ierīcē, protams, mēs to neaizliedzam, jo vecāki viņam tādu ierīci ir nopirkuši. Tam mums ir rindas ar elektrības kontaktiem, lai vienmēr telefonu varētu uzlādēt.”Taču primāri bibliotēka tik vērienīgi aprīkota tādēļ, lai veicinātu izglītošanos. Projektors un dažādi grīdas spilveni un zviļņi tiek izmantoti vērtīgām videolekcijām. “Katrs pasākums ir orientēts uz karjerizglītību, tā ir bērnu un jauniešu bibliotēkas īpatnība. Piemēram, nesen bija iežu izstāde ar videolekciju, kurā stāstījām arī par ģeologa profesiju. Regulāri notiek dažādas izstādes, kas vienmēr tiek papildinātas ar atraktīvām nodarbēm,” stāsta D.Labdzere. Īpaši bibliotēkas vadītāja pakavējas pie ainavu arhitektūras studentes Agneses Ločmeles sienas gleznojuma. “Šis ir jaunietes priekšstats par to, kas ir svarīgākie objekti Jelgavā. Pirmais gaisa balons, pirmā augstskola Latvijā, otrais muzejs, stacijas ēka, kas patiesībā izveidoja šo ielu. Tas ir jauna cilvēka priekšstats, nevis mūsu redzējums, tādēļ jo īpaši vērtīgs,” teic vadītāja.
Lasītprasmes veicināšana kā sociāls uzdevums
“Zinītī” grāmatu krājumam tiek pievērsta īpaša uzmanība. Ir vairāki plaukti ar grāmatām krievu un angļu valodā, kas lielākoties tiek veidoti pēc bērnu pieprasījuma. Protams, ir grāmatas pavisam mazajiem un arī vecākiem. Vasarās starpbibliotēkas abonements ļauj paņemt ieteicamo literatūru no pilsētas skolu bibliotēkām, lai tās būtu pieejamas visiem, kas vēlas lasīt. Grāmatas labprāt ņem arī bērnudārzu audzinātājas, kas tās lasa priekšā bērniem. Jau vairākus gadus aktīvi norisinās “Mazo pūcēnu skoliņa”, kuras galvenais uzdevums ir lasītprasmes veicināšana jau no neliela vecuma. “Priecājamies redzēt mammītes, kas uz bibliotēku ved mazos bērnus. Šeit ir norobežota vieta ar apsildāmu grīdu, kur rāpot un spēlēties, no lielajiem klučiem būvēt labirintus un torņus,” D.Labdzere ir gandarīta par īpaši mazajiem izveidoto aktivitāšu vietu.“Zinīša” vadītāja uzteic arī bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas projektu: “Ārkārtīgi laba programma, ko ļoti novērtēju. Tās ir vērtīgas grāmatas, kas vairāk vai mazāk interesē visus bērnus, ir gan šausmu stāstiņi, gan pusaudžu psiholoģija, arī stāsti par adoptētiem un neredzīgiem bērniem. Kā zināms, lasot tiek kustināti 17 apgabali smadzenēs, mēs visi zinām tos plusus, ko dod lasīšana, tādēļ saistoša literatūra ir īpaši svarīga. Mazie bērni lasa, jo bērnu grāmatas ir brīnišķīgas un skaistas, pusaudžu vecumā interese samazinās, bet lasīšanu vienalga vajadzētu saglabāt, kaut vai lasot tekstu interneta portālā,” uzsver bibliotēkas vadītāja. D.Labdzere stāsta, ka lielākās grūtības rada jaunu lasītāju piesaiste: “Statistika mūs dzen uz priekšu. Ir jādomā, kā varam audzēt lasītāju skaitu, kamēr iedzīvotāju skaits nepārtraukti sarūk. Protams, lasītāju skaits samazinās visā pasaulē. Varētu domāt, kāpēc par to ir jāuztraucas, arī makšķernieku kļūst mazāk. Lasīšana ir viens no sabiedrības komunikācijas veidiem, ko esam izcīnījuši civilizācijas attīstības laikā, tādēļ bibliotēkas pienākums ir to noturēt, kamēr mums nav citas stabilas kulturālas saskarsmes alternatīvas. Visā pasaulē lasītveicināšana ir svarīga, jo tā ir nosacījums, lai pastāvētu vienlīdzība. Ko un kā mēs lasām, tas jau ir otršķirīgi.”
21. gadsimta bibliotekārs
“Pirms sāku strādāt bibliotēkā, man bija diezgan aktīvs dzīvesveids, ko vairs nevarēju turpināt, tādēļ domāju par kādu mierīgāku darbu. Man bija ļoti mānīgs stereotips par to, ka bibliotekāra profesija ir klusa un vienmuļa. Es biju domājusi, ka būšu kā 19. gadsimta bibliotekāre, sēdēšu taisnu muguru, brilles spīdēs, grāmatiņa jums, grāmatiņa man, smaids jums, smaids man. Bet nekā tamlīdzīga! Man pat prātā neienāca, cik tas ir aktīvs un dinamisks darbs. Ir bibliotekāres, kurām darba stāžs ir trīsdesmit un vairāk gadu. Viņas sāka strādāt tad, kad vēl nebija elektroniskā kataloga, nebija jāorganizē pasākumi, jāvada ekskursijas, nebija jāzina tik daudz svešvalodu. Šo cilvēku dzīves laikā darbs ir izmainījies tā, it kā būtu nomainītas vismaz četras profesijas. Mūsdienās bibliotekārām ir jābūt psihologam, jāzina apkalpošanas kultūra, mēs esam kā digitālie aģenti, kas pārzina dažādas datu bāzes, kas katra ir citādāka,” par bibliotekāra profesijas izaicinājumiem stāsta D.Labdzere.“Zinīša” vadītāja ir gandarīta, ka kļuvusi par bibliotekāri un aicina uz šo nozari palūkoties citām acīm. Kamēr mācījusies, viņa daudz dzirdējusi, ka ir jācīnās par to, lai bibliotēkas nevērtu ciet. Daudzviet valda uzskats, ka pilnībā pietiek ar skolu bibliotēkām un vienu pilsētas centrā, tādēļ pārējās, tostarp laukos, ir jāver ciet. “Tas nav pieļaujams! Laukos bibliotēka ir kā pēdējais forts, kas notur to, lai viss ar bērziem neaizaugtu. Laukos bibliotekārs ir kā komūnas kopā turētājs. Ja vēl cilvēks ir šeptīgs, piemēram, dzejas dienām par godu iekar tuvējā ābelē izprintētus dzejoļus, tas gan audzina komūnu, gan nemanot veido personības, jo ir tāds princips, ka, pat stāvot līdzās grāmatu plauktam vai inteliģentam cilvēkam, smadzenes “sadziedas”. Mums ir ļoti vajadzīgs katrs cilvēks, jo nekad nezinām, no kura izaugs ļoti labs ārsts vai citas jomas speciālists. Mēs nevaram spriest pēc apmeklētības un arī ne cilvēku vizuālā izskata vai grāmatām, ko viņi izvēlas. Katrai izlasītajai grāmatai attīstībā ir liela nozīme. Ja varam dot ko vērtīgu katram, kurš ir atnācis, mums ir jāpastāv!” pārliecināta D.Labdzere.
Kā piesaistīt jauniešus?
D.Labdzere “Zinīša” bibliotekāres raksturo kā sirsnīgas mammas. Viņas labprāt sarunājas ar bērniem, seko līdzi, kuram cimdiņi jāuzliek uz radiatoriem, kuram telefons nomētājies un jāatgādina, lai to neaizmirst. “Tas viss ir ļoti labi,” vērtē vadītāja, “taču mums ir jādomā arī par bibliotēku mārketingu, kas kļūst aizvien populārāks visā pasaulē. Ko mēs varam darīt, lai nebūtu pēdējais rūķītis pašvaldības sarakstā? Citreiz es fantazēju – kādas te būtu jauniešu rindas, ja pie mums strādātu jauns bibliotekārs ar tetovējumiem un drediem!” Kamēr tas vēl nav noticis, bibliotēkā tiek organizētas dažādas aktivitātes, piemēram, diskusiju klubs jauniešiem, kurā kopīgi tiek izvēlētas tēmas un aicinātas interesantas personības. Ir arī brīvprātīgo jauniešu programma, kurā viņi var palīdzēt dažādos darbos, piemēram, kārtot grāmatas, printēt to uzlīmes vai palīdzēt pasākumos. Tas ir abpusēji izdevīgi, jo tas ir vērtīgs ieraksts CV, kas var noderēt vēlāk, veidojot karjeru. Visur pasaulē darba devējs novērtē to, ka jaunietis ir darbojies brīvprātīgo kustībā un veicis kādu darbu sabiedrības labā. Protams, bibliotēka piedāvā arī prakses iespējas un priecājas par katru mazo entuziastu, kuram patīk uzturēties bibliotēkā un palīdzēt veikt kādu pienākumu. “Tas, ka jauniešos zūd ieradums lasīt, protams, bibliotēkai ir liels mīnuss, bet visgrūtāk ir tikt galā ar stereotipu, ka bibliotēka ir klusa un garlaicīga vieta. Cilvēki vēl nesaprot, ka tā ir sociālā telpa, ka bibliotēka ir mainījusi savu atmosfēru. Skolotāji nereti, ekskursijās nākot, saka – kuš, te ir bibliotēka! Bet šī vairs nav vieta, kur jābūt klusam, te ir skatuve, uz kuras uzkāpt un skaļi izteikt savu viedokli. Bibliotēkā vairs nevalda miers un sastingums, šeit rosās dzīvība!” entuziasmu pauž bibliotēkas vadītāja, papildinot, ka bibliotēkas izdevīgums rodams tajā, ka te var iegūt informāciju, ko nevar dabūt citur, vai par brīvu izmantot to, kas citur būtu jāpērk par naudu. Un, protams, iespēja ārpus mājas saturīgi pavadīt laiku ar draugiem sarunās vai spēlējot spēles.
Zvaigžņu mirkļi
“Kovid” ierobežojumi ir apturējuši vairākus pasākumus un notikumus, kas tika iecerēti jaunajās bibliotēkas telpās, taču daļa tomēr paspējusi notikt. “Mums bija kultūrkapitāla fonda projekts, kura gaitā veidojām mazu animācijas filmiņu, kuras darbība norisinājās bibliotēkā. Filmiņa bija jāveido bērniem, un tai bija jābūt saistītai ar karjerizglītību. Par laimi, animācijā ir ļoti daudz profesiju, sākot ar rakstītājiem, producentiem, fotogrāfiem un tā tālāk. Svētes bibliotēkas bērni rakstīja scenāriju, Jelgavas bērni animēja un fiksēja kadrus, balsis ierunāja Pārlielupes “Teatrēni”, Kalnciema ansamblis iedziedāja grāmatu dziedājumus. Kad filmiņu izrādījām, bērni bija ārkārtīgi priecīgi gan par paveikto, gan to, ka viņu vārdi ir titros. Tie ir tie zvaigžņu mirkļi, kad redzi, ka kaut kas ir nostrādājis,” piedzīvotajā dalās D.Labdzere. Vadītāja ir novērojusi, ka jauniešiem ir neiedomājama vēlme pašizpausties, tādēļ regulāri tiek organizēti jauno dzejnieku un rakstnieku priekšlasījumi latviešu un angļu valodā. Tas gan ceļ bērnos pašapziņu un sniedz pieredzi uzstāties, gan arī papildina bibliotēkas piedāvāto notikumu klāstu. Bērnu un jauniešu bibliotēka ir atvērta dažādām idejām un projektiem, jo aktivitātēm var izmantot ne tikai iekštelpas, bet arī plašo pagalmu. D. Labdzere teic, ka mūsdienās bibliotekāram ir jābūt proaktīvam, sajūtot, ko apmeklētāji vēlas, un spējot to noorganizēt. Piemēram, aicinot uz bibliotēku kinoloģijas speciālistus ar apmācītiem suņiem, organizējot veloskolu un citas aktivitātes.
