Var mūs saukt par reņģēdājiem, par mazu un kašķīgu lopkopju tautiņu Baltijas jūras krastā vai vēl kā citādi, bet mēs, latvieši, taču par to neapvainojamies.
«Sabiedrības un indivīda brīvība, uzplaukums un attīstība ir cilvēces pamatvērtības. Tās var iegūt tikai labi informēti pilsoņi, izmantojot savas demokrātiskās tiesības un aktīvi piedaloties sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļu līdzdarbošanās un demokrātijas attīstība ir atkarīga no pietiekamas izglītības, uzskatiem, kā arī no brīvas un neierobežotas pieejas zināšanām, kultūras mantojumam un informācijai.
Publiskā bibliotēka, būdama vietējais zināšanu ieguves avots, nodrošina pamatapstākļus mūžizglītībai un iespējai nonākt pie neatkarīgiem secinājumiem, kā arī celt savu kultūras līmeni.»
(No UNESCO Publisko bibliotēku manifesta)
Var mūs saukt par reņģēdājiem, par mazu un kašķīgu lopkopju tautiņu Baltijas jūras krastā vai vēl kā citādi, bet mēs, latvieši, taču par to neapvainojamies. Jo latvietim piemīt pašapziņa. Pašapziņa, ko šādi tādi apsaukātāji nespēj iedragāt. Un šī pašapziņa mūsos ir kopta jau gadu simteņiem, no tiem laikiem, kad latvietis iepazina rakstītu vārdu un grāmatu. Tā cēlās un auga ar tiem laikiem, kad uz izglītošanos aicināja Krišjānis Valdemārs un grāmatas dāvināt Kārlis Ulmanis.
Jābūt vienotai bibliotēku sistēmai
Latvieši ir lasītāja tauta, un ar to mēs Eiropā nudien varam ieiet paceltu galvu, tā uzskata Latvijas Kultūras ministrijas bibliotēku darba vecākais referents Jānis Turlais. Bibliotēkas ir Latvijas kultūras neatņemama sastāvdaļa, nacionālās izglītošanās, informācijas iegūšanas iespēja, arī sociālās satiksmes centrs.
Latvijā pavisam ir vairāk par 2000 bibliotēku ar apmēram 60 miljoniem grāmatu un citu informācijas avotu un dokumentu. Padarīt visu šo kolosālo bagātību pieejamu jebkuram Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņa tautības, vecuma, izglītības, reliģiskās piederības, dzīvesvietas lūk, tā ir mūsu bibliotēku sūtība. Un to varēsim tikai tad, kad Latvijā darbosies vienota bibliotēku sistēma. Kad lasītājam no attāla Kurzemes pagasta nebūs jābrauc uz Rīgu izlasīt vajadzīgo grāmatu. Kad viņš to varēs saņemt arī sava pagasta mazajā bibliotēkā.
Būs likums par bibliotēkām
Diemžēl vienoto sistēmu veidot bibliotēku entuziastiem nebūt nenākas viegli. Visu vēl sarežģī reģionālā reforma. Turklāt, izdarot grozījumus likumā par pašvaldībām, ir pazudusi pašvaldību kultūras atbalstīšanas funkcija. Lai kaut cik nodrošinātu bibliotēku statusu, ir sagatavots un Saeimā pirmajā lasījumā jau pieņemts likums par bibliotēkām. Šobrīd pats svarīgākais ir panākt vismaz reģionu galveno bibliotēku saglabāšanu, jo no tām savukārt ir atkarīgas mazās pagastu un ciematu bibliotēkas. Centrālās grāmatu krātuves tām nodrošina metodisko palīdzību, atbalsta ar grāmatām, informāciju.
Jelgavnieces rāda paraugu
Ir iesākts darbs valsts vienota bibliotēku ionformācijas tīkla izveidošanā. Projekta pirmajā posmā ir paredzēts vienotā tīklā «savilkt» astoņas lielākās bibliotēkas Nacionālo, Akadēmisko, Latvijas Universitātes, Medicīnas akadēmijas un vēl dažas citas, arī Lauksaimniecības universitātes bibliotēku. Bet tas ir tikai pirmais solis. Nākamais, pēc Jāņa Turlā vārdiem, ir automatizēta publisko bibliotēku tīkla projekts. Tas aptvers visas Latvijas pašvaldību tautas bibliotēkas. Arī šim darbam iestrāde jau ir 1996. gadā tika izstrādāta publisko bibliotēku automatizācijas koncepcija. Un pēc vecākā referenta ieskatiem, ļoti profesionāli šajā jomā strādā Jelgavas zinātniskajā bibliotēkā Aija Nadziņa un Margarita Marcinkēviča.
Protams, ka jebkura projekta realizācijai vajadzīgi līdzekļi. Bibliotēku automatizētā tīkla izveidē tiek izmantoti gan Kultūras ministrijas, gan pašvaldību līdzekļi, lielu atbalstu sniedz Sorosa fonds «Latvija». Un tomēr tā vēl ir par maz, tāpēc tiks gatavots pieteikums arī uz valsts investīcijām.
«Man, lūdzu, grāmatu no Kembridžas!»
Ja viss izdosies, kā plānots, tad 1999. gads varētu būt starta gads plānveidīgai automatizēta bibliotēku tīkla ieviešanai, cerīgi saka Jānis Turlais. Un tad jau ap 2004. gadu… Jā, tad jebkurš Latvijas iedzīvotājs varēs savā bibliotēkā uzzināt, kurā Latvijas krātuvē atrodas grāmata ar viņam vajadzīgo informāciju, pasūtīt to, saņemt tās vai arī tikai attiecīgās tēmas kopiju. Ja negribas šķirstīt grāmatu vai nav laika to gaidīt, vajadzīgo informāciju varēs saņemt tūlīt datorā. Kad Latvijas bibliotēkas būs iekļāvušās vienotajā Eiropas un pasaules bibliotēku automatizētajā tīklā, tad mūsu lasītāji tiks arī pie ārzemju bibliotēku datu bāzes…
Iedomājieties jebkura Latvijas nostūra iedzīvotājs, aizgājis uz savu tuvāko bibliotēku, varēs saņemt informāciju kaut no Kembridžas universitātes bibliotēkas?
Nuja, tās, protams, vēl ir tikai ieceru vīzijas, saka Jānis Turlais. Bet katrs mērķis taču vispirms tiek nosapņots.
Bibliotēku pietiek, grāmatu ne
Atgriezušies no sapņu lidojuma, atkal esam tepat Latvijā, kur 600 pašvaldību ir 960 bibliotēku pilsētu, rajonu, pagastu, dažādu apdzīvotu vietu grāmatu krātuves. Vai to lasītkārajiem latviešiem pietiek? Speciālisti uzskatot, ka varētu būt diezgan. Optimāls bibliotēku tīkls valstī esot tad, ja pēc grāmatas kājām nav jāiet vairāk par trim četriem kilometriem. Taču neba tas vien no svara. Cilvēks uz bibliotēku iet tad, ja zina, ka atradīs tur viņu interesējošo lasāmvielu. Starptautiskie normatīvi sakot, ka uz 1000 iedzīvotājiem ik gadu bibliotēkai jāsaņem vismaz 250 jaunu grāmatu, tad lasītāju intereses varot apmierināt. Latvijā 1996. gadā visas 960 pašvaldību bibliotēkas kopā saņēma 300 tūkstošus jaunu grāmatu divreiz mazāk, nekā vajadzētu. «Nav naudas,» tā visam atbilde. Tiesa, Kultūras ministrija ap 28 tūkstošu latu ir piešķīrusi bibliotēku atbalsta fondam, taču naudaszīmēs šo atbalstu bibliotekāri nesaņem. Par atbalsta fonda naudu tiek pirktas un vismaz pilsētu un rajonu centrālajām bibliotēkām sadalītas vērtīgās, bet ļoti dārgās grāmatas, pērn par šiem līdzekļiem galvenās rajonu bibliotēkas apgādāja ar faksa aparātiem, organizēja darbinieku kvalifikācijas celšanas pasākumus kursus, seminārus.
Kaut kādā veidā tikt pie naudas pūlas arī pašas bibliotēkas. Piemēram, vispieprasītāko daiļliteratūru lasītājam izsniedz par naudu.
Es gan uzskatu, ka svēts ir grāmatu izsniegšanas bezmaksas princips, saka Jānis Turlais. Tikai tā var nodrošināt jebkura cilvēka demokrātiskās tiesības piekļūt informācijai. Taču, ņemot vērā mūsu pašreizējo situāciju, es nenosodu atsevišķu grāmatu izsniegšanu par kādiem santīmiem. Bet bibliotēkām jau ir arī tradicionālie maksas pakalpojumi, ko visiem vienlīdzīgi nodrošināt nevar, piemēram, kopēšana. Par samaksu var būt arī informācijas sagatavošana, teiksim, kādai firmai, ko tā vēlāk izmanto saviem komercmērķiem.
Iztiksim bez grāmatu sārtiem
Ļoti nozīmīga bibliotēkām ir arī grāmatu krājumu veidošana atbilstoši lasītāju vajadzībām.
Lai nedod Dievs to darīt ar politisku attieksmi! iesaucas Jānis Turlais. Jaunus grāmatu sārtus taču nedrīkst pieļaut. Protams, zinātnisko bibliotēku un publisko bibliotēku grāmatu krājumu atjaunošanas principi ir atšķirīgi. Publiskajās bibliotēkās grāmatu krājuma atjaunošanas procesam jānotiek nemitīgi, jo jāseko lasītāju pieprasījumam. Grāmatas, kas netiek lasītas gadiem, jāizņem no brīvpieejas plauktiem un jānovieto kādās krātuvēs, rezerves fondos. Bibliotekāriem ir jātiek vaļā no, es teiktu, pašaizliedzīgā glabātāja kompleksa. Ropažu pagasta «Silakrogā» tiek veidota Nacionālās bibliotēkas grāmatu krātuve, un tur būs jebkuras grāmatas vairāki eksemplāri, un, ja vien kādam kādreiz to vajadzēs, varēs arī saņemt. Tāpēc nav jābaidās atbrīvot grāmatu plauktus no nepieprasītas literatūras.
Kas var aizraut uzņēmēju
Bibliotēku attīstības koncepcijā vieta jāierāda arī to telpu un ēku modernizācijai. Radusies iespēja salīdzināt kādas top fasādes un interjers dažādām firmām piederošos namos un cik bēdīgas ir bibliotēku telpas un mājas. Tas izraisa netīksmi un kultivē bibliotēku pelēcīguma, vienmuļības iespaidu. Jāgādā arī, lai bibliotēkās var iekļūt invalīdi.
Kāds peļņā ieinteresēts uzņēmējs esot izrēķinājis, ka 75 procentus no strādātāja darba ražīguma nodrošinot netveramās lietas iemaņas, izglītība, stāsta Jānis Turlais. Bet izglītību ņem no grāmatas, grāmatu ņem bibliotēkā. Un bibliotēka ir Latvijas kultūras un nacionālās izglītošanās neatņemama sastāvdaļa.
