Vēl nesen pie dzirnavniekiem drūzmējās garas mašīnu rindas un zemnieki stundām stāvēja, lai nodotu izaudzētos graudus.
Vēl nesen pie dzirnavniekiem drūzmējās garas mašīnu rindas un zemnieki stundām stāvēja, lai nodotu izaudzētos graudus. Tagad šis «bums» pierimis, bet tā vietā nāk jauns – klāt ir cukurbiešu novākšanas laiks. Jelgavas Cukurfabrika gan gādājusi, lai drūzma nodošanas laukumā būtu mazāka – zemniekiem stingri noteikti laiki, kad bietes jāpiegādā. Pirmie mūsu rajonā biešu sezonu ir atklājuši uzņēmums «Fito AL», pāris Sesavas pagasta zemnieku un paju sabiedrība «Lielvircava».
Raža laba, bet tā vēl jānovāc
Paju sabiedrības «Lielvircava» valdes priekšsēdētājs Uldis Antīpins saka tā: «Raža ir fantastiska! Bietes padevušās lielas, taču vēl ir pāragri priecāties, jo laika apstākļi šogad zemniekus nelutina. Iesākums gan ir labs.»
Paju sabiedrībai šosezon jānovāc 230 hektāru cukurbiešu, un tas ir gandrīz tikpat, cik pērn. Līdz vakardienai jau bija novākts ap 800 tonnu.
«Lielam audzētājam strādāt ir krietni vieglāk nekā sīkzemniekam: ja viens lauks salijis un uz tā ar tehniku nevar uzbraukt, ķeramies pie cita. Darbi rit uz priekšu, un nekas neaizkavējas,» stāsta «Lielvircavas» agronoms Andris Tauriņš.
Pirmie piegādātāji – tas nav slikti
Uldi Antīpinu patīkami pārsteidz cukurfabrikas līguma nosacījums, ka noteikts biešu daudzums jāpiegādā noteiktās dienās: «Vēl pirms pāris gadiem biešu mašīnu rindas aste iestiepās pašā pilsētas centrā, dienā varēja nodot krietni mazāk biešu. Tagad šī sistēma ir sakārtota. Drūzmas vairs nav, un, ja zemnieki paši būs disciplinēti, tad jaunā kārtība nāks tikai par labu. Mūsu līgumā ir noteikts, ka bietes jāpiegādā pa dienu līdz novembra beigām, un tas ir normāli. Varbūt kādam šķiet, ka tagad bietēm tikai sākas īstais piebriešanas laiks, taču uzskatu, ka mūsu raža jau ir izaugusi. Protams, cukura daudzums ar laiku vēl varētu palielināties. Pašlaik analīzes rāda, ka cukura līmenis ir 15,2 procenti.»
Cukurfabrika ir sava veida monopols
Valdes priekšsēdētājs piekrīt tam, ka cukurfabrika kā monopoluzņēmums var diktēt savus noteikumus un zemnieks tiem īpaši pretoties nevar: «Bietēm viens no svarīgākajiem rādītājiem ir piemaisījumu procents. Tagad laika apstākļi ir samērā labi – dubļu nav, bet mūsu ražai šis procents tik un tā ir samērā liels. Dažām kravām aprēķināts pat 18 un 19 procentu. Es tam noteikti nepiekrītu! Jā, desmit procentu – tas varētu būt, bet ne vairāk. Es taču esmu uz lauka un redzu, kādas bietes iekrauj mašīnās. Diemžēl te izstrīdēties nav iespējams.»
Uz «Lielvircavas» lauka bietes patiesi saulītē gozējas lielas un baltas, ne tur zemju, ne zaļumu, bet analīzes rāda citu. Kas sāksies rudens lietavu laikā?
Novākšanas tehnoloģija kļūst modernāka
Andris Tauriņš skaidro, ka pašlaik viņi sākuši vākt agro šķirņu bietes un uz lauka nodarbinātas divas novācēju grupas. «Tajā, kas strādā vēl pa vecam, ir vairākas tehnikas vienības, tās rindā viena aiz otras brauc pa lauku – nogriež lapas, notīra bietēm «pierītes», izceļ, iekrauj piekabēs – kamēr tas tīrs. Otrajā komandā strādā tikai viens traktorists, jo visu paveic arī viens pats kombains. Tas ir divrindu biešu novācējs «Stoll»,» skaidro agronoms.
Viens tāds «Stoll» garajās darbdienas stundās var novākt līdz pieciem hektāriem biešu. «Lielvircavā» tas iegādāts jau pirms trim gadiem, un ar rezultātu saimniecība ir apmierināta.
«Nevar jau dzīvot neattīstoties. Protams, arī šis nav tas labākais variants. Ja mēs būtu pārliecināti, ka cukurbietes Latvijai būs vajadzīgas arī pēc pieciem gadiem, tad varētu iegādāties sešrindu novācēju, kas maksā ap 100 tūkstošiem latu (divrindnieks maksā trīs reizes lētāk). Bet mēs jau ne par ko nevaram būt droši.
Tagad nav nevienas citas kultūras, kas līdzīgās platībās nestu tādu peļņu kā cukurbietes, bet viss var mainīties. Neesam droši par cukurfabriku – šur tur dzirdams, ka tiek iepirktas akcijas. Kas tās pērk, kas mainīsies – to nevaram zināt. Ja nu notiek kā Lietuvā – paņems fabriku kādi ārzemnieki, vedīs iekšā jēlcukuru? Tad mūsu bietes vispār vairs nebūs vajadzīgas. Latvijā jau nav problēma bietes izaudzēt – varētu ražot vēl uz pusi vairāk, ja tikai zinātu, ka būs kur tās likt.»
Lapas un graizījumi jāizmanto lietderīgi
No bietēm saimniecībai rodas divi blakusprodukti – lapas un graizījumi (25 procenti no piegādāto biešu daudzuma). Kur to visu likt? Te saimniekam jādomā ar galvu – viens rod normālu risinājumu, bet cits graizījumus izber kaut kur mežmalā. «Lielvircavā» rīkojas apdomīgi. Agronoms Andris Tauriņš stāsta, ka lapas nelielos daudzumos tiek dotas liellopiem: «Mums gan šogad labi auga zāle un lapas nav īpaši vajadzīgas, tāpēc tās izmantojam zemes mēslošanai – divrindu novācējs pats sasmalcina lapas un izkaisa pa lauku, bet pārējās samaisām kopā ar salmiem un iekonservējam, lai nākamgad izkliedētu pa lauku. Līdzīgi rīkojamies arī ar graizījumiem. Efekts ir labs.»
