Pamatīga konfliktsituācija šogad izveidojusies brāļiem Jānim un Valdim Arājiem ar Jelgavas cukurfabrikas vadību.
Pamatīga konfliktsituācija šogad izveidojusies brāļiem Jānim un Valdim Arājiem ar Jelgavas cukurfabrikas vadību. Abi ir zemnieki, katrs strādā savā saimniecībā, pērn bija noslēguši līgumu ar Jelgavas cukurfabriku, paņēmuši kredītu, un, kā paši saka, piekrāpti.
1997. gadā bukletā «Cukurbiešu kultūra un cukurrūpniecība» cukurfabrikas galvenais agronoms Aivars Kamols raksta, ka akciju sabiedrība «Jelgavas cukurfabrika» 1997. gada 19. marta padomes sēdē nolēma:
Decembrī piegādātajām cukurbietēm piemaksās Ls 3 pie katras tonnas cenas, saglabājot pakāpenisku piemaksas palielināšanu no 1. novembra Ls 0,10 dienā;
organizēt cukurbiešu izvešanu decembrī no cukurbiešu audzētāja ceļa malās vai citās piebraucamās vietās nokrautām un ieziemotām cukurbiešu kaudzēm ar cukurfabrikas iekrāvējiem, pārtīrītājiem un automašīnām, neprasot papildu samaksu;
ierosināt cukurbiešu audzētājiem pārslēgt līgumus par daļu cukurbiešu piegādi decembrī.
Glabājot cukurbietes lielās kaudzēs, nav iespējams nodrošināt optimālo glabāšanas temperatūru tuvu 0 grādiem pēc Celsija.
Mazās kaudzēs glabātās cukurbietēs līdzīgos laika apstākļos cukura saturs var samazināties aptuveni par vienu procentu 100 dienās.
Atsaucoties uz aicinājumu, arī brāļi Arāji ar Jelgavas cukurfabriku pārslēdza līgumu, jo cerēja, ka decembrī samaksa būs lielāka. Viņi bija iekļauti arī to cilvēku sarakstā, kam cukurfabrika bija plānojusi bietes aizvest uz cukurfabriku.
Uz laboratoriju – ar «piecīti»
Nevienam nav noslēpums, ka vēl pagājušajā gadā visur modē bija tā dēvētā «piecīšu lieta», kad šoferis uz laboratoriju gāja ar dokumentos ieliktiem pieciem vai desmit latiem. Es ar piecīšiem nemētājos, un bietēm uzreiz parādījās augsts netīrības procents, stāsta Jānis.
Cīnoties par taisnību, tika iets uz laboratoriju skaidroties, runāts ar priekšniecību, bet daudz nekas netika panākts. Arāja uzvārdam cukurfabrikas gaiteņos nebija laba slava.
Šogad zem «āmura» pakļuva arī brālis Valdis, tikai tāda paša uzvārda dēļ, stāsta Jānis.
Netīrība – 79,2 procenti
Cukurbietes audzēju pirmo gadu, stāsta Valdis Arājs. Iesējis biju septiņus hektārus. Uz mana lauka cukurfabrikas mašīnas atbrauca 28. decembrī, un tieši lielākajos dubļos iekšā. Bez šaubām, tās nogrima, un tajā dienā biešu vešana no mana lauka bija jāpārtrauc. Nākamajā dienā jau bija piesalis, bet uz lauka atbrauca tikai pārtīrītājs un viena smagā mašīna, pārējās bija norīkotas strādāt citur, kaut arī bija mana kārta. Vēlāk atbrauca cukurfabrikas priekšniecība, pārliecinājās, ka zeme ir piesalusi, un atsūtītas tika arī pārējās mašīnas. Vienā dienā bez grūtībām tika aizvests 200 tonnu biešu. Manas bietes fabrikā nonāca dienu ātrāk nekā Jāņa. No vienām un tām pašām bietēm dokumentos tika uzrādīti trīs dažādi aprēķini. Vienā reizē laboratorijā «tika uzrādīti» pat 79,2 procenti netīrības, ko varētu salīdzināt ar lielu dubļu kravu, kurā iespraustas dažas bietes, lai gan zeme bija piesalusi, bietes tika pārtīrītas ar pārtīrītāju un dubļu tikpat kā nebija. Kādā citā kravā laboratorijas analīzēs nez kāpēc netīrība uzrādīta 66 procenti, bet laukuma pārzinis «ar aci noteicis» 18 procentus. Kādā citā mašīnā pēkšņi cukurs nokritis no 15 uz 10 procentiem. Lai gan visas bietes tika vestas vienā dienā, no viena lauka. Varu secināt, ka laboratorijā strādā, kā grib. Jau pie 40 procentu netīrības bietes no piekabes ārā nebirst, kur nu vēl 80 procentos dubļu.
Tā kā samaksa par cukurbietēm ir tieši atkarīga no fabrikas noteiktā piemaisījumu procenta, šīs noteikšanas objektivitātē ir ieinteresēti gan zemnieki cukurbiešu audzētāji, gan cukurfabrika. Lai arī Valdis uzskata, ka raža šogad padevusies vidēji laba, viņš cukurfabrikai palicis parādā pāri par tūkstoš latiem (pirms valdes sēdes parāds veidojis vairāk nekā astoņus tūkstošus latu). Pēc cukurfabrikas valdes sēdes 21. janvārī tika nolemts Valda Arāja parādu iekonservēt, neuzliekot soda procentus, līdz nākamā gada ražai.
Cukurfabrika uzņēmās daļēju vainu, jo tajā dienā, kā par nelaimi, esot bijusi sabojājusies aparatūra, nosaka Valdis.
Vairāk nekā mēnesis – jāgaida
Tikpat bēdīgi ar cukurfabriku gājis arī otram brālim. Viņam līgumā ar fabriku bija noteikts sākt biešu piegādi no 9. decembra. Bija paredzēts aizvests 400 tonnu biešu.
Pienāca mans datums, braucu uz cukurfabriku pie Aivara Kamola, kurš solīja, ka bietes novedīs 30. decembrī. Noteiktajā laikā mašīnas neatbrauca uz mana lauka, bet gan uz Akācijām, kur bietes atradās uz betona. Šoferus «pārķēru» uz ceļa, viņi sacīja, ka priekšniecība likusi braukt tieši uz turieni. Decembrī pusi dienas mašīnas pastrādāja, un viss. Beidzot 13. janvārī mašīnas atkal bija klāt pie manis. Tas bija laiks, kad vairākas nedēļas bija lijis lietus un lauki bija dubļaini. Viņu pārtīrītājs nogrima. Darbi apstājās. Nākamajā dienā uz lauka atbrauca cukurfabrikas komisija, sastādīja aktu, ko es neesmu redzējis. Vīri gudri sprieda, ka uz lauka bietes nevar palikt tās jānoved. Bietes pieņemšot vēl 19. un 20. janvārī. Pats sarunāju iekrāvēju. Pirmā mašīna atbrauca 20. janvārī pulksten trijos, stāsta zemnieks.
Ja tajā dienā mašīnas būtu klāt jau no paša rīta, Jānis uzskata, ka no lauka viss tiktu novests bez grūtībām. 21. janvārī Jelgavas cukurfabrikā biešu pieņemšana tika pārtraukta. Jānis Arājs nesaskaņu dēļ cukurfabrikai palika parādā vairāk nekā desmit tūkstošus latu.
Lietu tā neatstās
Brāļi Arāji nolēmuši lietu tā neatstāt un taisnību meklēt augstākās instancēs.
Taču A.Kamols teic, ka zemnieks Jānis Arājs nebija radījis tādus apstākļus, lai bietes bez sarežģījumiem varētu novest. Tajā pašā laikā Arājs stāsta, ka bietes bija nokrautas nelielās kaudzēs pie paša ceļa malas tā, ka mašīnām bija jābrauc ceļa otrā malā un pie kaudzēm pašām nebija jāgrozās. A.Kamols teic, ka bietes nav bijušas arī apsegtas, tā ka stipri cietušas no sala. Brāļi Arāji apgalvo, ka bietes bijušas apsegtas ar minerālmēslu maisiem, kas kaudžu apakšā nostiprināti ar salmu pakām. Tā kā līgumā bija minēts 9. decembris, saimnieks bietes no apsega bija atbrīvojis, decembra vidū uznāca sals, un virspusē bietes nedaudz apsala.
Es vairākkārt skaidroju, lai Arājs pats mēģina aizvest bietes un negaida tikai uz mums. Protams, visi cerēja, ka uznāks sals. Grafiks bija sastādīts, bet vispirms braucām uz Akācijām vākt bietes no betona, jo cerējām, ka uznāks sals un uz lauka būs vieglāk tikt. Traucēja arī lielais grāvis lauka malā, pie kura mašīnas nevarēja apgriezties. Bietes bija arī apsalušas. Patiesībā šogad mūs stipri iegāza agroserviss «Kurzeme», kas solījās mums palīdzēt ar biešu aizvešanu, bet viņi vienošanos nepildīja, kas mums pamatīgi «iegrieza», stāsta A.Kamols.
Jānis Arājs rēķina, ka viņam uz lauka palikušas apmēram 200 tonnu biešu. Tagad ir liels parāds cukurfabrikai, lai gan pats ir akcionārs. Zemnieks stingri apņēmies lietu tik vienkārši neatstāt.
