«Tev galvu sedza jasmīnvainags balts…» To es nopinu un tev uzliku. Tu smaidīji, no acīm tev lidoja spožas, zeltaini mirdzošas dzirkstis… Arī es smaidīju.
«Tev galvu sedza jasmīnvainags balts…» To es nopinu un tev uzliku. Tu smaidīji, no acīm tev lidoja spožas, zeltaini mirdzošas dzirkstis… Arī es smaidīju. Smaržoja ziedi, vīteroja putni, bija vēl tikai pēcpusdiena un saule dāsni karsēja mūsu miesas un laimīgās dvēseles.
Sēdējām bariņā, pinām Jāņu vainagus un sajūsmā dziedājām, dziedājām… Sirdis līksmoja, balsis gavilēja kā tev, tā man. Kā jau visi laimes brīži, tas ātri beidzās… Tu pēkšņi piecēlies un steidzies projām, jo ilgi palikt vienā vietā nav tavā dabā. Es skatījos, kā saule rotājas tavā «aizejošajā» jasmīnvainagā, tik smaržīgā, baltā…
Man kļuva bezgala skumji, kaut gan visi pārējie turpināja dziedāt un visur skanēja jautra mūzika un smiekli.
Tuvojās vakars un īstā līgošana. Es sēdēju pie ugunskura. Starp gaisā lidojošām ugunsmēlēm un dzirkstelēm es centos ieraudzīt tevi, bet tevis tur nebija…
Arī nākamajos Jāņos jau saulīte rotājās trejdeviņās krāsās, bet tevis vēl nebija…
Nez kāpēc es ticu, ka tieši šogad Jāņu rīta sārtajā blāzmā varbūt jau pusmiegā es noteikti ieraudzīšu tevi!
Ar Līgo sveicienu Aija Valdmane
