Jelgavas pedagoģisko skolu mēs beidzām 1949. gadā, toreiz bijām 4. b kurss. Izklīdām pa dažādām Latvijas skolām.
Jelgavas pedagoģisko skolu mēs beidzām 1949. gadā, toreiz bijām 4. b kurss. Izklīdām pa dažādām Latvijas skolām. Sākumā vēl nedaudz zinājām viena par otru, bet laiks darīja savu…
Bija pagājuši 45 gadi, kad izlasīju avīzē sludinājumu, kurš aicināja satikties. Tikāmies Rīgā pie Rasmas Šteinbergas (Jēkabsones). Uzzinājām, ka šīs zemes gaitas vairs nestaigā mūsu audzinātājs skolotājs Lazda, nav arī vairs pārējo skolotāju. No mūsu «meitenēm» aizsaulē aizgājušas Ārija Kreičšteina un Zina Vaiteka. Arī ieradušās nebija visas, kuras zinājām. Tā bija pirmā tikšanās. Toreiz sarunājām tikties katru gadu.
Šogad 8. augustā bijām Majoros pie Vilmas Paičas (Rozentāles). Lai nebijām daudz, satikšanās bija sevišķi sirsnīga, jo pirmoreiz ieradās Aina Gaile (Jēkabsone) un Hermīne Kreipāne (Hercoga), kuras nebijām redzējušas 49 gadus. Kā jutāmies, vārdos ir grūti izteikt. Aina mūs pārsteidza ar ziediem un piemiņas veltēm.
Atmiņas, atmiņas par tiem tālajiem laikiem…
Dzīve katrai veidojusies citāda, tomēr gandrīz visām tā bijusi saistīta ar darbu izglītības jomā.
Un tomēr visas kursabiedrenes vēl neesam atradušas. Vēl joprojām neko nezinām par Vēsmu Čekanovsku, arī par Āriju Vilku (Spēlmani) ziņas ir neskaidras. Dažām arī slimība neļauj būt kopā ar mums.
Nākamgad apritēs jau 50. gadskārta, kopš beidzām Jelgavas pedagoģisko skolu un tad ceram satikties Jelgavā.
Bija jāpaiet tik daudz gadiem, lai saprastu, kādas tikšanās mums ir vajadzīgas.
Dzidra Čukure (Jākobsone), Jelgavas pedagoģiskās skolas 1949. gada absolvente
