Vaclavs Jaņins «Zemgales Ziņu» izlozē laimēto datoru uzdāvinājis mazmeitai, kura vectēvu atceras visbiežāk.Daudzus gadus uzticamais «Zemgales Ziņu» lasītājs Vaclavs Jaņins bija tas laimīgais, kura vārds gada sākumā no kuplā abonentu skaita tika izlozēts kā galvenās balvas – datora – saņēmējs. Par iegūto mantu gados cienījamais jelgavnieks bija ļoti priecīgs un atzina, ka tā būšot laba dāvana 85. dzimšanas dienā. Toreiz viņš sprieda, ka datoru varētu iemācīties izmantot pats, taču vēlāk pārdomājis. «Pirksti vairs nav tik veikli, interneta pieslēgums arī vajadzīgs, nez kā būtu ar to datoru,» galvu nogroza Vaclava kungs. Tāpēc, lai tas lieki nestāvētu, iepakots kastē, viņš to nolēma uzdāvināt mazmeitai, kura pēc profesijas ir skolotāja un vectēvu atceroties visbiežāk. Tā dāvana aizceļojusi uz Zaļeniekiem. Tikmēr Vaclavs lepojas, ka ir bagāts vectētiņš un nu jau arī vecvectētiņš. Raiba bijusi arī vecā vīra dzīve, un pēc sievas Zigrīdas nāves atmiņās viņš kavējas arvien biežāk.
Tēva un pamātes gādībā
Sirmais vīrs ar prieku piekrita padalīties savas dzīves gājumā, jo jūtas nedaudz vientuļš, piebilstot, ka jaunie aizņemti savās darīšanās, bet dzīvesbiedre jau desmit gadu aizsaulē, tāpēc parunāt ar kādu viņam esot tīrie svētki.Vaclavs pirms 85 gadiem piedzima Ilūkstes apriņķa Grīvā. Tēvs, lai pabarotu ģimeni, devies strādāt pie saimnieka Tukuma rajona Milzkalnē, bet puika ar māti palikuši Grīvā tēva celtajā guļbūves namiņā. Kad viņam bija seši gadi, nomira mamma. Māti apglabāja, bet nevienam no radiem mazais zēns nebija vajadzīgs. Nāca otra nelaime – ar smagu plaušu kaiti saslima arī Vaclavs un tika nosūtīts uz Ropažu sanatoriju ārstēties. Pēc atveseļošanās tēvs dēlu paņēma pie sevis uz Milzkalni. Smārdē puika sāka iet skolā, nācās pieņemt arī jauno pamāti. «Viņai savu bērnu nebija, bet mani pieņemt kā savējo pamāte nespēja. Atceros, ka, uz skolu ejot, nebija ko vilkt mugurā, vajadzēja kādu krekliņu nopirkt, bet viņa uzstāja, ka pati uzšūšot. Sašuva to no veciem lupatu gabaliem, un tādam man bija jāiet uz skolu. Par saldu un rožainu bērnību to nesaukt, ar pamāti vajadzēja sadzīvot pa labam, daudz strādāt,» atceras Vaclavs. Savā dzīvēBija sācies karš, un 16 gadu vecumā Vaclavs saņēma pavēsti, ka jādodas dienēt vācu armijas pretgaisa aizsardzībā. Bet tad nāca krievu karspēks un vācu armijā Vaclavu iesaukt nepaspēja. Drīz vien no paziņām viņš saņēma pirmo darba piedāvājumu – Rīgas VEF strādāt par kurinātāja palīgu. «Karš vēl nebija beidzies, un neviens arī nezināja, cik ilgi tas turpināsies, tāpēc krievu karaspēks mūs, jaunos zēnus, jau gatavoja karam laikus. Izsniedza koka šautenes un dzina uz Spilves pļavām mācīties šaut, līst, slēpties,» atceras Vaclavs. Par laimi, šīs iemaņas izmantot praksē nevajadzēja – pēc dažiem mēnešiem karš beidzās. «Kara beigas gaidīja visi. 9. maijā, kad tika paziņota kapitulācija, aiz priekiem nolauzu ceriņzarus, uzlīdu augstajā VEF skurstenī un iespraudu tā galā. Kāds to nesaprata un iztulkoja, ka šādi vācu lidmašīnām esmu centies nodot informāciju, un par to mani ielika karcerī,» nu jau smaidot stāsta Vaclavs. Oktobrī lūdzu priekšniecībai, lai ļauj braukt atpakaļ uz Milzkalni, bet darbaspēka trūkuma dēļ no darba nevienu atbrīvot negribēja. Tomēr Milzkalnes toreizējais ciema priekšsēdis apsolīja puisim palīdzēt un iekārtot viņu izpildkomitejā par darbvedi. 17 gadu vecumā Vaclavu atkal sasniedza pavēste par iesaukšanu dienestā. «Domāju, ka no krievu armijas vaļā nekā netikšu, bet priekšsēdētājs apsolīja darbu milicijā, kas paglābtu no armijas. Piekritu, bet arī no turienes ārā pēc tam ilgi netiku,» viņš nosmej.«Vārīja» asfaltuVēlāk Vaclavs iepazinās ar savu nākamo sievu Zigrīdu un pārcēlās dzīvot pie viņas vecākiem uz Apšuciemu. Pa dienu strādājis par iecirkņa pilnvaroto, bet naktīs ar sievastēvu gājis jūrā. Ģimenē sagaidīta meita Silva un dēls Oskars. Vēl pēc dažiem gadiem Vaclavu nosūtīja strādāt uz Zemgali, sākumā uz Kalnciemu, tad uz Līvbērzi par iecirkņa pilnvaroto. «1953. gadā mani iecēla par Jelgavas rajona Pasu galda priekšnieku, bet, tā kā man nebija virsnieka pakāpes, ilgi tur nestrādāju, bet gadu mācīties milicijas skolā kategoriski atteicos. Par pretošanos mani pie sevis izsauca toreizējais iekšlietu ministrs. Arī viņam pateicu, ka vairs negribu strādāt milicijā un nestrādāšu. Par laimi, ministrs tajā dienā bija labvēlīgs un atbrīvoja mani no milicijas uz visiem laikiem,» atceras jelgavnieks. Ticis vaļā no milicijas, viņš sāka strādāt Jelgavas rūpniecības kombinātā par svaru meistaru un atslēdznieku, paralēli Mašīnbūves rūpnīcā izmācījās par mehāniķi. Pēc kombināta likvidēšanas Vaclavs darbu atrada pilsētas komunālajā dienestā «1959. gadā Ganību ielā Jelgavā sāka strādāt pirmā asfalta bāze. Iekārtas bija ļoti primitīvas, darbināmas ar dīzeļmotoru, bet piķi mašīnā vīri lēja ar spaiņiem. Tas bija ļoti smags roku darbs,» rādot fotogrāfijas, stāsta jelgavnieks. Pārsteidz jaunās metodesJelgavā mini asfaltrūpnīca pastāvēja vien pāris gadu. Tika iegādātas modernākas ražošanas iekārtas, kas neprasīja tik smagu roku darbu, un rūpnīcu pārcēla uz Ruļļiem. Tur viņš bija atbildīgais brigadieris, kuram dažkārt nācās strādāt arī par mehāniķi, elektriķi, metinātāju. «Visu Ruļļos saražoto asfaltu klāja tikai uz Jelgavas ielām. Pilsētā notika intensīvi celtniecības darbi, tāpēc apkārt pletās smiltis un putekļi. Daudzas ielas taisīja no jauna, piemēram, Lielo ielu. Tās vietā vēl plūda Jēkaba kanāls, atceras Vaclavs. No vecajām māju drupām klāti ielu pamati, virsū bērtas šķembas, rupja grants un asfalts. Lielā, Barona iela, Kalnciema ceļš, Garozas iela un citas – visas tika pie jauna, moderna seguma. Vecais meistars atzīst, ka asfalts turējies labi, atzīstot, ka tajā laikā gan nebija tik intensīvas satiksmes. «Ir jau posts Jelgavā ar tām bedrēm. Centrs kaut cik apmierinošs, bet mazās ielas un pilsētas nomalēs ceļi ir šausmīgi. Brīnos, ka tagad klāj asfaltu vai bedres lāpa pat lietū. Mēs to darījām tikai sausā laikā. Varbūt «recepte» cita? Karstā grants, dolomīta milti un piķis – tā bija mūsu laika «recepte»,» nosmej asfaltmeistars.
Raiba kā dzeņa vēders
1960. gadā Jaņini Riņķa ielā Jelgavā uzcēla paši savu māju vietā, kur kādreiz atradās Ģintermuižas dārzi. Vaclava sieva bija daiļamatmeistare aušanā, un šodien viņas atstātais roku darbs silda dzīvesbiedra sirdi. Mīļu roku austās segas mājā rotā visus dīvānus un krēslus. Meita Silva izmācījās par pedagoģi, bet dēls visu mūžu strādājis par šoferi Zaļeniekos. Bērni vectēvam dāvājuši četrus mazbērnus, vienam no viņiem ticis arī vectēva vārds. Bērni savā dzīvē, mazbērni arī kur kurš, Vaclavs paša celtajā mājā palicis viens. «Ko tu daudz sadarīsi manā vecumā? Katru dienu staigāju, pāris kilometru obligāti, jo kustēties mūsu vecumā ir ļoti svarīgi. Joprojām cilāju hanteles, lai muskuļi neatrofējas. Jaunībā diezgan nopietni nodarbojos ar boksu un sambo, tāpēc esmu pieradis kustēties. Domāju, ka sportošana un fiziskās aktivitātes man palīdzējušas arī tik daudzus gadus nodzīvot,» viņš secina. Viens no viņa vecumdienu priekiem ir minči. To viņam esot astoņi – visi no ielas paņemti. Vienu, kas bija iemests grāvī, no ūdens izvilka un pārnesa mājās, tad no ielas paņēma vēl vienu klaidoni, tad vēl vienu ņaudētāju, kāds pats ceļu atrada. «Kaķīšus pabaroju, un tā viņi te dzīvo. Arī man laiks īsāks, ir ar ko parunāt,» nosmej sirmais vīrs. ◆
