Tas bija sen, kaut gan ne tik: es mācījos Šķibē lauku skolā. Viss, ko lika darīt skolas direktors, mācību daļas vadītāja, audzinātāja, likās pati par sevi saprotama dzīves daļa. Atceros, kā visa klase gājām pa laukiem, vārpas lasīdami, citā reizē akmeņus no lauka metām uz grāvja malu un likām kaudzē.
Bija skolā talkas dienas, kad apstaigājām sporta laukumu, tam piegulošo bērzu birzīti. Pat aiz skolas gabalu piegulošā pļavā izstaigājām, paceldami kādu vēja atlauztu koka zaru. Papīrus, sadzīves drazu, cik atceros, mēs nevācām, jo tādu tikpat kā nekur nebija.
Skolā bija arī jauno naturālistu pulciņš, kurā ierakstīja lielu daļu skolēnu: notika naturālistu nodarbības, un jaunie naturālisti gāja ravēt puķes skolai piederošā dārzā. Dobju, ko ravēt, bija daudz, bet mūsu – naturālistu – skaits arī nebija mazs. Visi šādu skolas vadības nostādni apkārtnes sakopšanā neuzskatīja kā slogu vai nosodāmu: skolēni labprāt piedalījās skolas apkārtnes sakopšanā. Staigājot pa lauku ceļiem, takām, neatceros gružu vai atkritumu izbērtuves. Mēs, būdami bērni, ar lielu interesi izložņājām tuvējās birztalas, dārzus, cerēdami ieraudzīt kādu interesantu puķi, sēnes rudenī vai krūmos un kokos putnu ligzdas. Un nebaidījāmies no čūskām, kuru laikam arī nebija. Atceros, kad gribējām sēnes salasīt vai vienkārši pastaigāties, lūdzām vecākiem atļauju. Un izstaigājām līkloču lāču birzi, izstaigājām līkločos lauku ceļus. Sakopti lauki un dārzi nebija kā rets brīnums, bet tā bija parasta ikdiena.
Tagad esmu jelgavnieks, un, kā sanāk, man patīk pastaigāties pa dažādām ielām, ielūkoties, kā dzīvo cilvēki «citās mājās». Teikšu atklāti: neesmu atradis patīkamu stūrīti, kurā nolikt soliņu vai izklāt segu un atlaisties vasaras saulē. Domā – nu tur aiz tā kuplā krūma…! Nekā. Papīri mētājas, ķieģeļu gabali, nereti alus tukšās skārdenes, vecās riepas un citādas sadzīves drazas. It kā nebūtu gružu konteineru. Mini izgāztuves gandrīz ik uz soļa. Puišeļi skraida, lec pāri traucējošiem atkritumu gabaliem. Puišeļi spēlē spēles, traucas ar bumbu, un viss viņiem šķiet dabisks un piederošs pie lietas.
Uz kāda sliekšņa vecas mājas aizmugurē (vecpilsētā) sēd vīrietis un garšīgi ko ēd no papīra vīstokļa. Aizmugurē viņam uz tā paša sliekšņa visādas papīra drazas, tukšas pudeles, bet viņš jūtas kā ēdnīcā, jo neviens apsargs vai policists nestaigā tādās vietās. Vai ēdnīcas lētas, kur paēst, ir Jelgavā vispār?
Staigā un domā, kā un no kurienes rodas šādi piedrazotas vietas. Pat māju priekšās, kur vajadzētu būt kaut kam interesantam attiecībā uz puķēm, ziedkrūmiem, pie pašiem logiem aug zāle ar smilgām, bet iedzīvotājiem nekādas daļas. Vai tie domā, ka no NĪP atnāks un nopļaus zāli sētvidū, iestādīs puķes un košumkrūmus? Ir teiciens – netīrība, tikai čūsku trūkst. Bet es neesmu pārliecināts, ka tās sāks šur tur parādīties, jo netīrība un čūkslāji kam patīk? Čūskām.
Ir nometnes, vietas, kur bērniem, jaunatnei atpūsties. Bet savas pilsētas stūrus un stūrīšus sakopt? Kā domājat? Kā šādu nodarbi svaigā gaisā motivēt? Un cik ir skolās pulciņu motivēt savas vides sakopšanā un pievilcībā? ◆
Kārlis Jancītis
