Pārvērtējot diezgan pelēcīgo septiņdesmito, astoņdesmito gadu Latviju, kad sabiedrisko lietu virzību noteica vadošā komunistiskā partija un slepus pieskatīja Valsts drošības komiteja, pamazām atklājas notikumi, par kuriem tolaik vai nu klusēja, vai nu avīzēs rakstīja pagalam vienpusīgi. Arī atjaunotajā valstī maz aprakstīta un zināma ir Žaņa Skudras personība, ko zināmā mērā var pielīdzināt disidentam Gunāram Astram. Divi portreti«Nevainīgi tiesāts moceklis, kura vārds nav plaši pazīstams ne luterāņu, ne kāda citā kristīgajā konfesijā. Dzimteni mīlošs un pret padomju laika nejēdzībām «cemmīgs» triju bērnu ģimenes tēvs, kas ik pa laikam viens pats uz vairākām dienām atstāja mājas, lai ceļotu pa dažādām Latvijas vietām,» tāds atmiņās palicis šoferis un kolhoznieks Ž.Skudra (1924 – 1994), kurš dzīvoja leišmalē – Vadakstes pagasta Bileiķos, kas atrodas netālu no Auces. 1978. gadā viņš tika apcietināts un apvainots spiegošanā pret PSRS un līdz 1987. gadam atradās apcietinājumā, lielākoties soda nometnē Permas apgabalā Krievijā.«Šarmants vīrietis labākajos gados, pietiekami labi situēts Zviedrijas pilsonis. Vīnzinis, aizrautīgs amatierfotogrāfs un arī gleznotājs. Latviešu nacionālā fonda kurjers, kas septiņdesmitajos gados no okupētās Latvijas uz Zviedriju pārveda Žaņa Skudras savāktos materiālus, fotogrāfijas,» tā varētu raksturot Ž.Skudras kaimiņu un klasesbiedru vēl pirmās brīvvalsts laikā Laimonu Niedri. Viņu kopā ar Žani 1978. gada 7. jūnijā Tallinā apcietināja. Laimona deviņi padomju cietumos pavadītie mēneši bija sensācija zviedru presē. Norunu nepildījaPēc Latvijas valsts atjaunošanas L.Niedre jau kā ļoti cienījamu gadu sirmgalvis atgriezies dzimtajā pusē – Aucē. Tomēr šajā dzīves posmā abi vīri vairs nesatikās. Kāpēc? To zināmā mērā izskaidro pieraksts uz 1976. gadā Zviedrijā Latviešu nacionālā fonda izdotās «Okupētās Latvijas dienasgrāmatas» vāka. Izdevuma divos sējumos bija satilpināti Ž.Skudras ceļojumu pieraksti. 1991. gada augustā, pārlapojot šo grāmatu, viņš rakstīja: «Nesaprotu, kādēļ no maniem manuskriptiem pat ne puse nav iespiesta… Un kādēļ šīs grāmatas vispār iespiestas? Vai lai es gadus tur Urālos izciestu? Tak bija norunāts, ka drukās tikai pēc manas nāves.» Acīmredzot šo norunu Latviešu nacionālā fonda cilvēki nebija ievērojuši. Arests Kadriorga parkāKonspirācijas nolūkos par grāmatas autoru tika uzdots kaut kāds J.Dzintars. Tomēr padomju Valsts drošības komitejas okšķeriem trīs gadu laikā izdevās noskaidrot, ka aiz šā vārda paslēpts Ž.Skudra. 1978. gada 7. jūnijā viņš kārtējo reizi bija ieradies Tallinā, lai satiktu no Helsinkiem iebraukušo L.Niedru. Pēdējais šo notikumu aprakstīja šādi: «.. bijām kādu stundu pasēdējuši Kadriorga parkā, kur Skudra man iedeva uzņemtās filmiņas ar baznīcu, lauku skatiem, ceļojumu aprakstiem.. Lēnā solī atstājām parku, lai atgrieztos atpakaļ viesnīcā, kad mums abiem no muguras piebrauca divas automašīnas, no tām izlēca četri pieci civilā tērpti vīrieši, pieskrēja klāt un saņēma mūs katru stingri zem rokas..» Kā spiegu filmāTālāk L.Niedre sīki aprakstījis savus cietumnieka piedzīvojumus. Tekstā minēti ārzemniekam klātie jaunie palagi cietuma kamerā Rīgā, Stabu ielā, turpat viņš ēdis zemenes, tomātus un gurķīšus (tās Niedrem uz cietumu nesa Latvijas radi), Austrumvācijas rakstnieku grāmatas, kas bija pieejamas soda nometnes bibliotēkā Krievijas ziemeļos. L.Niedre savā astoņdesmitajos gados tapušajā aprakstā minējis, ka viņa apcietināšanu Tallinā solīdi un pat iejūtīgi vadījis pats Valsts drošības komitejas priekšsēdis Boriss Pugo (1937 – 1991). Kad nesen to pārjautāju, L.Niedre šo pieņēmumu apšaubīja. Tie, kas viņu ar Ž.Skudru apcietināja, savus īstos vārdus varēja neminēt, bet pašam Pugo, kurš pēc 1991. gada augusta puča kopā ar dzīvesdraugu mīklainos apstākļos izdarīja pašnāvību, vairs neko nepajautāsi. 1982. gadā, jau būdams Zviedrijā, L.Niedre vēstulē vērsās pie B.Pugo ar lūgumu Ž.Skudru atbrīvot. Taču atbildi viņš nesaņēma. Laiks ir pienācis«Okupētās Latvijas dienasgrāmata», šķiet, nekļuva par plaši trimdā pazīstamu «bestselleru». Ž.Skudra aprakstīja neremontētās, vietām pat sagruvušās baznīcas, vēl aizvien pastāvošās draudzes, panīkušās lauku viensētas. Jelgavniekiem varētu būt interesants septiņdesmito gadu 9. maija Uzvaras svētku apraksts Jelgavā, kur Ž.Skudra bilst, ka 40 tūkstošu (skaitlis ir pārspīlēts) sveštautiešu pieaugumu pilsētā sekmējusi RAF uzbūvēšana. Kā stāsta Vadakstes novada pētniece un bibliotekāre Inta Tuza, Ž.Skudra trimdas sabiedrībā ieguva nevainīga mocekļa slavu. Viņa vārds astoņdesmito gadu protesta akcijās tika minēts līdzās G.Astram. Kad astoņdesmito gadu beigās Aucē un Vadakstē sāka organizēties politiski represētie, Ž.Skudra tomēr stāvējis nedaudz savrup un piesardzīgi teicis, ka viņa laiks vēl nav pienācis. Varbūt tas pienācis šodien, kad daudzas Žaņa aprakstītās vietas kļuvušas tukšākas un aizmirstākas. Katrā ziņā tagad šķiet savādi, ka vēl pavisam nesen cilvēkam piesprieda 12 gadu cietumsoda par to, ka viņš ar mīlestību un kritiski, bez cenzūras aprakstīja Latviju. Spiegošanas vērtas militāra rakstura ziņas, par kurām Ž.Skudra un L.Niedre tika tiesāti, «Okupētās Latvijas dienasgrāmatā» nevar atrast. Tiesa, Ž.Skudra mājās atgriezās ātrāk – pēc deviņiem gadiem, jo bija jau sācies PSRS pēdējā līdera Mihaila Gorbačova sāktais pārbūves laiks.
Fragmenti no «Okupētās Latvijas dienasgrāmatas», kurā apkopoti materiāli no 1944. līdz 1972. gadam«Vai tad tomēr visinteresantākais tūrisma veids nav ar mugursomu plecos pavērot vecos lielceļu līkumus, kamēr tos vēl nav izaris kolhoza traktora arkls, un apskatīt kādu veco sētu, kamēr tā vēl nav noplēsta» «Nevar nepieminēt pirmo dziļo, sniega bagāto pēckara ziemu 1945./1946. gadā. Ievērojama tā bija ar milzīgo lapsu daudzumu. Tās bija tik drošas, ka ar zirgu varēja tām piebraukt pavisam tuvu. Šajā ziemā man bija izdevība ragavās nobraukt ap četrdesmit kilometru pa bijušo Kurzemes frontes rajonu, un lapsu tur bija neticami daudz. Kas to zina, ar ko tas izskaidrojams, bet tāda lapsu bagātība pēc tam nekad vairs nav piedzīvota» «Ļoti silta bija 1956./1957. gada ziema, kad februārī bija jājūdz divi zirgi, lai pa dubļiem pavilktu tukšus ratus» «.. aizbraucu uz Jelgavu, kur, kā krievi lielās, uz drupām un pelniem izaugusi jauna pilsēta. Jauna gan, bet galīgi neizskatīga un garlaicīga, jo te tagad tikai šabloniskas krievu kastes, galvenokārt piecstāvu. Te nekad vairs nebraucu cauri ar patiku»«Pabraucot divus kilometrus no Jelgavas, šosejas malā bērzu gatve un vienreizīgs piemineklis. Agrāk te tādi bijuši divi – katrā gatves galā –, bet tagad palicis tikai viens. To vēsture: hercoga darbinieki Tečs un Švanders iemīlējušies vienā amatnieka meitā, abi sākuši sacensties, bet jaunava aizgājusi pie cita. Pieviltie pielūdzēji noslēguši mūža draudzību..»«Dodoties izbraukumā pa Jelgavas šoseju, vispirms apstājos Olainē, jo nekad neesmu bijis pie Olaines baznīcas. Tā vēl darbojas, bet nepieciešams remonts, cik no ārpuses var spriest.»
