Noslēdzot 2004. gadu, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze atzina, ka pirmais gads ES bijis necerēti veiksmīgs, jo galvenie uzdevumi lauksaimniecībā esot paveikti.
Noslēdzot 2004. gadu, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze atzina, ka pirmais gads ES bijis necerēti veiksmīgs, jo galvenie uzdevumi lauksaimniecībā esot paveikti. Tas attiecas gan uz gatavošanos, lai iestātos ES, gan arī uz vēlāko sadarbības nodrošināšanu starp ministriju un lauksaimniekiem. Protams, ministrs atzīst, ka bijušas arī problēmsituācijas, taču “esmu gandarīts, ka pamatā tās esam atrisinājuši”, viņš uzskata.
Par to, ka tieši lauksaimniecībā bijušas problēmas, “Ziņas” jau vairākkārt rakstījušas. Varam atcerēties nejēdzīgo situāciju, kad tikai pāris mēnešu pirms iestāšanās ES, demisionēja Eināra Repšes valdība, atstājot pusratā desmitiem nepieņemtu normatīvu dokumentu. To, ka kaut kas tāds sagaidāms, varēja redzēt jau mēnešiem ilgi iepriekš. Visi bija pārāk aizņemti ar “dunču trīšanu” un to triekšanu cits cita mugurā. Turklāt bija vēl kāds ne īpaši patīkams fakts. Kaut kā no redzesloka visiem bija paslīdējis, ka pēc iestāšanās ES būsim palikuši bez neviena atbilstoša veterinārās pārbaudes robežpunkta. Vēl nav iesniegti aprēķini, cik Latvija finansiāli no tā zaudējusi. Nekāds mazais cipars droši vien nebūs.
Varam arī atcerēties, kā ugunsdzēsēju tempos un režīmā nācās darboties Induļa Emša valdībai, lai likvidētu atbilstošu likumdošanas aktu pieņemšanas sastrēgumu. Paldies Dievam, kā apgalvo M.Roze, tā dēļ neviens no ES maksājumiem neesot iekavējies. Lai nu tā būtu. Vēlreiz jāmin, ka bija izveidojies nepieņemto likumdošanas aktu sastrēgums, bet bija nepieciešams arī labot daža laba pārcentīgā ierēdņa saražoto. Ne viens vien laukos dzīvojošais bija nevajadzīgi satraukts par to, ka, negrozot pieņemtos noteikumus, būtu likvidēti lauku sīkražotāji, jo tie vairs nevarētu realizēt saimniecībās saražoto. Neba visiem rocība ļauj iegādāties modernu aprīkojumu savām kūtiņām. Vēl pirms pāris gadiem lielākos vai mazākos svētkos arī tepat Jelgavā varējām iegādāties gan īpatnēju veikalā nenopērkama siera rituli, gan kādu citu našķi, bet vienīgais, ar ko mūs varēja iepriecināt pēdējos piena svētkos, bija ikvienā veikalā nopērkamie kaimiņvalstīs ražotie cepumi un konfektes. Vai tādēļ vien, lai iznīcinātu lauksaimnieciskās produkcijas sīkražotājus, bija jāstājas ES?
Pieņemts lēmums, ka janvārī vairāki lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji piedalīsies starptautiskajā lauksaimniecības un pārtikas produktu izstādē “Zaļā nedēļa” Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Protams, tas ir jauki, ka arī valsts vismaz daļēji segs izstādes izmaksas. Tikai gribētos arī Latvijā sagaidīt Berlīnē pagājušajā gadā redzēto. Pašā vasaras vidū Vācijas galvaspilsētas centrā no visas valsts sabrauca vācu zemnieki ar savu saimniecību ražojumiem. Domājams, pie viņiem kontroles dienesti strādā ne mazāk aktīvi par mūsējiem. Tikai kāpēc tur mierīgi bija iespējams degustēt un, ja bija vēlēšanās, arī iegādāties, apetetelīgo desas luņķi, maizes klaipu, siera rituli vai pat mājās darinātā vīna pudeli? Vai tiešām vācu birģeri tā nerūpējas par saviem vēderiem un veselību, lai atļautu šādu nejēdzību? Protams, nav noliedzams, ka uz daudzām normām tā saucamajās “vecajās” ES dalībvalstīs viņu attiecīgie kontroles dienesti skatās “caur pirkstiem”, tajā pašā laikā strikti pieprasot tos ievērot mums. Jācer, ka, pateicoties iespējai gūt papildu līdzekļus no ES, nākotnē varētu samazināties problēmas, kādas Latvijas zemniekiem radījušas augstās prasības, kas saistītas ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu un pārstrādi.
