Kāpēc arvien lielāka nozīme ir naudai? Daudz tiek runāts gan par atbildības trūkumu, gan par grūtībām pārorientēties.
Kāpēc arvien lielāka nozīme ir naudai? Daudz tiek runāts gan par atbildības trūkumu, gan par grūtībām pārorientēties. Vienu no iespējamajiem skaidrojumiem situācijā, ko raksturo pagātnes paliekas un nākotnes iedīgļi mūsu sabiedrībā, sniedz komunikāciju zinātnē izvirzītā teorija (tā sauktā Sepīra – Vorfa hipotēze) par sabiedrības dalījumu kolektīvajās un individuālajās.
Raksturīga padomju laiku sociuma iezīme – kolhozs – bija paraugs tam, kā sabiedrībā ar darba procesa un ideoloģijas palīdzību tiek iesakņota kolektīvisma apziņa.
Mūsdienu Latvijā vērojama pāreja no kolektīvisma idejas uz individuālo domāšanu un atbildību, kas raksturīga Rietumvalstu kultūrām. Mainās valodas nozīme saziņas procesos, dzīves izpratne, sapratnes un uztveres izpausmes.
Kolektīvā sabiedrība
Kolektīvajā sabiedrībā cilvēks orientējās uz kādu sociālā nozīmē nosacītu kopumu – grupu, ģimeni, valsti, sabiedrību. Vēl pirms divpadsmit gadiem svarīgāks bija, piemēram, darba kolektīva viedoklis, mazāka nozīme tika piešķirta katra personiskajām domām.
Šķita bīstami nokļūt ārpus grupas, tāpēc indivīds galvenokārt piekrita grupas viedoklim, lai gan, iespējams, pats domāja citādi.
Šāda «mēs» orientācija bija izdevīga, lai labāk īstenotu vienlīdzības ideju un panāktu sabiedrības atbalstu varai izdevīgām idejām.
Grupas viedokļa pieņemšana indivīdam ļāva atbrīvoties no atbildības un it kā justies brīvāk. Sabiedrībai raksturīga parādība bija dubultdomāšana.
Kolektīvisms deva iespēju slēpties aiz vārdiem – sacīt vienu, bet domāt pavisam ko citu – runāt caur «puķītēm».
Individuālā sabiedrība
Sabiedrībā, kur valda individuālisms, neviens nav svarīgāks par «pašu». Ir ļoti grūti slēpties aiz vārdiem, jo katram pašam jāpārstāv savs viedoklis. Indivīds vairs nav atkarīgs no grupas, tāpēc arī rodas lielāka mobilitāte.
Ne vienā vien amerikāņu filmā redzam cilvēkus, kas, daudz nedomājot, karjeras vārdā atstāj ierasto vidi, pārceļas dzīvot uz citu štatu vai pat valsti. Bez nožēlas.
Kolektīvisma sabiedrībā liela nozīme bija attiecībām «dots pret dotu», bet individuālajā sabiedrībā lielāko lomu spēlē nauda. Tātad – nevis pakalpojums pret pakalpojumu, bet gan pakalpojums par noteiktu samaksu. Šādā gadījumā savstarpējām simpātijām vairs nav tik lielas nozīmes.
Kolektīvajā kultūrā daudz augstāk tiek vērtēts nepateiktais (nojaušamais), bet individuālajā kultūrā pastāv uzskats – kas nav pateikts, tas nav saprasts.
Ceļā no kolektīva pie indivīda
Tomēr vērtību sistēmas maiņas individualitātes virzienā lielā mērā diktē procesi, kas risinās neatkarīgi no mūsu gribas. Kopā ar informācijas plūsmu, ko atsedza dzelzs aizkara krišana, sabiedrībā ienāk citas kultūras pazīmes. Lai gan mūsu uzvedību arvien vairāk ietekmē Rietumu kultūras ienākšana, joprojām vērojamas kolektīvās sabiedrības paliekas. Vienu sabiedrības slāni vēl raksturo kolektīvisma iezīmes, bet citus – jau individuālisms.
Leonīds, strādā firmā:
– Atceros, padomju laikā strādāju izpildkomitejā, bet man nebija jānes liela atbildības nasta. Nauda nāca, kā nu pratu, izpildīju noteiktus pienākumus. Daudz kas ir mainījies, kolektīva nozīme mazinājusies, un katrs ir atbildīgs par sevi. Tomēr šķiet, ka stingrākas prasības ir tikai privātfirmās strādājošajiem. Daudzi «padomju laika cilvēki», kas savu vietu atraduši kādā valsts iestādē, arvien strādā pēc tā laika principiem. Viņi neuzņemas atbildību, ir tikai neliela, maznozīmīga šūniņa visā birokrātijas sistēmā. Nevar jau gribēt, lai desmit gados cilvēki maina savu domāšanu un izturēšanos.
