Pierakstīts no 2. valsts ģimnāzijas skolotājas Rutas Rulles. 1988. gada oktobrī Jelgavā iebrauca poļu skolotāju grupa no kādas Ščecinas piepilsētas.
Pierakstīts no 2. valsts ģimnāzijas skolotājas Rutas Rulles
1988. gada oktobrī Jelgavā iebrauca poļu skolotāju grupa no kādas Ščecinas piepilsētas.
Tolaik Polijā jau bija gājis vaļā brīvais tirgus, kas apmēram gadu vēlāk ar neskaitāmajām būdām un kioskiem ienāca arī pie mums, tāpēc Latvijā iepirkties (sevišķi iegādāties zeltu un elektropreces) no Polijas atbraukušajiem bija ļoti izdevīgi. Iznāca, ka, atbraukuši ekskursijā pie mums, poļu skolotāji meklēja kolēģus, kas viņiem varētu aizdot naudu. Parāda atdošana saistījās ar ielūgumu apmeklēt Ščecinu. Rūpes par kolēģu izmitināšanu un ekskursijām uzņemtos poļu puse.
Mums, kādai toreizējās 2. vidusskolas skolotāju grupai, vajadzēja tikai iespēju paceļot. Tā riskējām un aizdevām naudu pat vairāku savu mēnešalgu apmērā.
Uz Ščecinu braucām ar mikroautobusu, tā bagāžnieks bija pārkrauts elektroprecēm tā, ka dibengals bezmaz vilkās pa zemi. Ļoti paveicās, ka dienu pirms mūsu ierašanās Polijā bija notikusi finanšu reforma, un izrādījās, ka aizdodot bijām milzīgi ieguvēji.
Vienai daļai poļu kolēģēm vīri Vācijā pelnīja naudu mašīnai. Starp citu, arī mūs pa bieziem alkšņiem apstādītu ceļu (lai ienaidnieks nevarētu izsekot transportkustību) cauri Rietumvācijas teritorijai aizveda līdz Austrumberlīnei, kur nākamajā dienā notika PSRS līdera Mihaila Gorbačova vizīte. Tikām līdz Brandenburgas vārtiem un Berlīnes mūrim.
No skaistās poļu pilsētas Ščecinas man labā atmiņā ir palikusi kāda jauna, moderna katedrāle, kas būvēta kā amfiteātris un atgādināja Dailes teātri Rīgā. Jāpiebilst, ka poļiem katolicisms nozīmē ļoti daudz. Viņi tolaik dzīvoja tautieša pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes iespaidā, kur, piemēram, Gdaņskā pāvests bija uzrunājis vairāk nekā miljonu cilvēku. Kamēr gaidījām, kad mūs laidīs katedrālē iekšā, ievērojām, ka tur staigāja jaunas, skaistas meitenes mūķeņu tērpos. Sākām jautāt: «Kas tās par meitenēm?». Izrādās, ka tur bija kāda klostera skola, kurā audzēknes tika uzņemtas pēc vidusskolas. Tajā esot tik liels konkurss kā nevienā Polijas augstskolā. Tad uz nodarbībām katedrālē tika atvesti jaunāko klašu skolēni: katrai skolai un klasei katedrālē ir savs noteikts ticības mācības nodarbību laiks.
Mēs bijām trāpījušies, kad skolēni bija ieradušies uz grēksūdzi. Tikko atvesti uz baznīcu, šie apmēram astoņgadīgie puišeļi brīžiem pat nerātni dauzījās. Bet tad meitenes viņus, skaitā divdesmit, sasēdināja uz gara, gara sola, kas veda pie biktskrēsla. Bija interesanti vērot – jo tuvāk nāca skolēna rinda pie grēksūdzes, jo mierīgāki un nosvērtāki bērni kļuva. Kad līdz biktskrēslam bija palicis tikai pāris zēnu, nebēdņi bija salikuši rociņas, nometušies celīšos un pilnīgi pārvērtušies.
Droši vien tāda iešana pie bikts skolēniem bija daudz nozīmīgāka nekā periodiskā iešana pie direktora, kā to ar nerātnajiem praktizē pie mums. Jautājām: «Kā ir ar tiem skolēniem, kuri nevēlas piedalīties ticības mācības stundās?» Mums atbildēja: «Viņiem ir tiesības neiet, tikai tas ir jāargumentē.»
Tagad, kad mūsu sabiedrība diskutē par ticības mācības labāku ieviešanu skolās, es domāju, ka ir iespējas izmantot šo poļu modeli – skolēni noteiktā laikā iet katrs uz savu tradicionālo baznīcu, jo vienam ticības vai kristīgās ētikas mācības skolotājam jau nav iespējams pārstāvēt visas konfesijas.
