Staņislavs Matuss. Kas viņš ir – jūrnieks, scenogrāfs, gleznotājs? Bet varbūt viņu interesē buru kuģu modelisms? Izrādās, Staņislavs atrod laiku visām šīm nodarbēm. Viņa dzīvē izveidojušies tādi kā cikli – vienu aizraušanos nomaina cita.
Staņislavs Matuss. Kas viņš ir – jūrnieks, scenogrāfs, gleznotājs? Bet varbūt viņu interesē buru kuģu modelisms? Izrādās, Staņislavs atrod laiku visām šīm nodarbēm. Viņa dzīvē izveidojušies tādi kā cikli – vienu aizraušanos nomaina cita. Spontāni. Neko iepriekš neplānojot.
Viena no Staņislava labajām īpašībām (to nosauc sieva, ar kuru kopā nodzīvota gandrīz ceturtdaļa gadsimta, tātad pilnīgi droša ziņa) – viņš vienmēr tur doto vārdu Matusu dzīvokļa virtuvē, kur smaržoja pēc kafijas un saticības, Staņislavs, atspiedis galvu rokās, vidēji mazrunīgs un smaidīgs, “Ziņām” sacīja, ka viss par tām labajām īpašībām, talantiem ir par skaļu teikts. “Man ir šādas tādas dotības, bet ne izcilu talantu. Septiņus vai astoņus gadus gleznoju. Kopā būs bildes divdesmit. Tas man jau no pirmās klases – zīmēšana. Atceros, pirmajā klasē burtu vietā zīmēju mazu mašīnīti. Skolotāja teica, ka skaisti, bet jāraksta tomēr burti. Vēlāk, kad strādāju par radistu un braucu jūrā uz kuģiem, taisīju vietējās avīzes. Jūrā nobraucu septiņus gadus. Būts arī Antarktīdā. Tagad dēls ir jūrnieks.” Septiņi gadi Staņislavam pagāja, arī studējot LLU Hidromeliorācijas fakultātē.
Kopš smilšukastes laikiem
Staņislavs modelē kuģus. Viņš rāda savus buru kuģu modelīšus. Uz klāja var atrast pat mazas glābšanas laiviņas. Viss izstrādāts līdz absolūtai precizitātei. Šoziem paredzēts izgatavot vēl vienu burinieku. Laiku tas, protams, prasa, bet, ja ziemā katru vakaru četras stundas velta šim vaļaspriekam, tad pietiek. TV viņu neinteresē, tāpēc vaļas garajos vakaros atliek diezgan. Staņislavs lasa par jūru un kuģiem. Viņš nekad nevienu grāmatu nav izlasījis par mīlestību. Kā tā? “Ko es lasīšu par svešu mīlestību? Man pietiek ar savējo,” viņš smej. “Lai mācētu mīlēt, nav obligāti jālasa,” smaidot mūsu sarunā klausās un piebalso dzīvesbiedre Gaļina.
Viņu abu vienīgā dzīvesvieta ir Sesava. “Esmu bijis visur kur citur, bet mājas man vienmēr bijušas Sesavā. Vienu brīdi gribējām dzīvot Liepājā – tuvāk pie jūras, taču tas tā arī palika.” Gaļina un Staņislavs kopā ir jau no smilšukastes laikiem. Kopā auguši, skolā gājuši. Atšķirtības laiks iznācis, vien pateicoties vīra mīlestībai uz jūru. Gaļina atceras, kā māsas vīrs braucis viņai pakaļ uz slimnīcu, kad piedzimis Vitālijs. Pēc pāris mēnešiem māsai piedzimis bērns, un viņš braucis atkal. “Man nepatika tas laiks, kad Staņislavs vienmēr bija projām,” atzīstas Gaļina.
Bikses ir. Bet tikai savējās
Pirms septiņiem gadiem Staņislavs Matuss un Sesavas pagasta kultūras un sporta dzīves vadītāja Sandra Zeimule sākuši domāt par amatierteātra organizēšanu savā pagastā. Veiksmīgi. Kopš tā laika Staņislavs sevi var saukt arī par scenogrāfu. Droši var teikt, ka retais lauku amatierteātris var lepoties ar skatuves dekorāciju meistaru, kas ar savu domu, rokām un dotībām bijis pie katras izrādes tapšanas. “Viena lieta ir režisora iecere un manis radītās skices, otra – ko par to saka pagasta maka turētājs. Naudas jau vienmēr par maz. Tad jādomā lētāki varianti. Daudz ko var atrast bēniņos un citās vietās. Tad ņemu laboju, spodrinu, iedodu priekšmetam vēl vienu dzīvi.”
Visdarbietilpīgākā dekorāciju veidošana bijusi izrādei “Ķīnas vāze”. Staņislavs atzīst, ka viens ir uztaisīt dekorācijas, cits – ik reizes pārdzīvot kopā ar režisoru un aktieriem par izrādes norisi. “Visas iestudētās lugas no galvas zinu. Protams, ka man nevajadzētu saspringt tik ļoti, bet, ja to krēslu, kuru esmu salabojis un restaurējis no veca krāma, sviež, sirds saraujas – ka tik nesalūst.” Staņislavs pastāsta arī mazos teātra stāstiņus. “Aizbraucām ar izrādi, bet bikšu aktierim nebija. Ne jau tā, ka pavisam. Tikai savējās bija. Skatuves tērps aizmirsts mājās. Paspējām vēl atvest.” Otrs gadījums tik vienkārši nebeidzās. “Biju dekorācijai uztaisījis ļoti vieglu žogu. Ielikām mašīnā, braucām. Pretī pa šoseju fūre. Radītais vējš manu žodziņu nopūta uz ceļa. Nepaspēju ne attapties, kad pāri tam pārbrauca nākamā mašīna.” Salauzti dēlīši vien palikuši. Gandrīz vai būtu jāraksta nekrologs: dekorācija gājusi bojā ceļa negadījumā.
Vienkārši un idilliski
Staņislavs ir ģimenes cilvēks. Viņa hobiji netraucē rūpēties par savējiem. Ar puikām Vitāliju un Aleksandru, kad tie bijuši mazāki, iets makšķerēt. Šis process patīk joprojām, bet dēli gan vairs tik bieži līdzi neiet. Agri no rīta līdz ar saules lēktu – pie dabas, pie klusuma… Vienu reizi četrgadīgajam Aleksandram, kas no agrās celšanās paguris, atdusējās zālītē, lielais brālis un tētis gandrīz uzkāpuši. Puiši nu jau izauguši. Gaļina un Staņislavs var tikai brīnīties – abi ir pilnīgi pretstati. Vitālijs ļoti agri zinājis, ko grib, un to arī realizē – brauc jūrā. Jaunākais šogad mācās vidusskolas pēdējā klasē, bet nezina, ko darīs tālāk. Viņam esot pilnīgi cita dzīves taktika.
Gaļina savus mājiniekus lutina ar dažādiem pašas gatavotiem gardumiem. Viņa visu mūžu strādājusi par pavāri. Vienmēr vīra centienus atbalstījusi. Interesanti sanācis, ka kopīgi ceļots ļoti maz. “Neatliek laika un nav arī lielas vēlēšanās kaut kur tālu doties. Bijām pie radiem Krievijā un Baltkrievijā. Šovasar abi pavadījām vienu dienu Rundāles pilī. Ļoti skaistu dienu,” atceras Gaļina. Diezgan vienkārši, bet idilliski? Tieši tā. Starp citu, jau nosaukto dotību uzskaitījumā, šķiet, varētu pieminēt ko tādu, ko Staņislavs nav darījis nekad. “Nedziedu. Nav ne balss, ne muzikālās dzirdes.
