Publiciste Diāna Jance tic leģendai, ka viņas slavenajā dzimtā bijis kāds bēglis vai karagūsteknis no Austrumiem.
Daudzviet Latvijā pašvaldības izdod grāmatas par pagastiem un pilsētām. Nav lielas to tirāžas, tās nav arī nopērkamas grāmatnīcās, taču savā pagastā atrod vietu vai katrā mājā un ir domātas bērnu bērniem. Nu jau vairāk nekā gadu pēc Ozolnieku novada domes pasūtījuma «Latvijas Avīzes» publiciste Diāna Jance gatavo grāmatu par šo novadu, ar kuru viņu pirmkārt saista Salgales pagasta Billītes – vecvecvecāku latviešu literatūras klasiķu Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājas. Tagad tās ir ne tikai mājas, bet arī privāts muzejs. Tur nereti var sastapt Diānas māti rakstnieci un diplomāti Annu Žīguri un viņas vīru somu rakstnieku un publicistu Juku Rislaki.
Pagājušajā nedēļā, kad Billītēs tika cilāts izdevniecībā «Zinātne» nupat iznākušais Andas Kubuliņas sastādītais E.Virzas kopoto rakstu 6. sējums, kurā ietverti «Straumēni» un tiem veltītie komentāri, bet J.Rislaki stāstīja par tikko Viļņā lietuviešu tulkojumā iznākušo grāmatu par Vorkutas ieslodzīto sacelšanos (Latvijā tā dienasgaismu ieraudzīja pērn un ir tulkota piecās valodās), «Ziņām» bija izdevība aprunāties arī ar topošās Ozolnieku grāmatas autori un Billīšu muzeja pārstāvi D.Janci.
– Ievērojot paaudžu pēctecību, gribētos jūs saukt par Billīšu jauno saimnieci. Bet vai tā ir?
Lai būtu saimniece, jābūt saimniecībai. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos te kopā ar maniem vecvecvecākiem dzīvoja un strādāja kalpone Līna, zemes rentnieki, kam bija uzcelta atsevišķa māja ar četrām istabām, virtuvi un iekštelpās iebūvētu tualeti, kas tolaik laukos bija retums. Bija gotiņas un zirdziņš Dzintariņš. Tagad nekā tāda Billītēs nav. Te dzīvo mans onkulis mātes brālis Eduards Liekna, kas uzrauga ikdienas dzīves norises. Mūsdienās Billītes ir kā īsta dzejnieku māja ar ekspozīciju par Edvartu Virzu un Elzu Stērsti, te rit sarunas par literatūru, mākslu, varbūt arī top kādi dzejoļi. Te, Jāņus ielīgojot, notiek sadziedāšanās – rit sabiedriskā dzīve. Pati esmu dzimusi Jūrmalā. Jūru vienmēr esmu jutusi blakus un sevi uzskatu par jūrmalnieci. Taču jau kopš bērnības mēs ar vecmāmiņu esam braukušas uz Billītēm, kur kolhozu laikā dzīvoja četras ģimenes. Tolaik apmetāmies blakus mājā pie rentniekiem Kalniņiem, ko Elza Stērste pieņēma vēl kara laikā. Pagāja laiks, līdz es Billītes tā pa īstam iemīlēju.
– Tātad jūsu pamatdarbi pašlaik ir «Latvijas Avīze», muzejs Billītēs un tagad vēl Ozolnieku grāmata, kas būs jums pirmā.
Jā. Ja Billītes neatrastos Ozolnieku novadā, diez vai pašvaldība mani uzrunātu, lai veidoju šo grāmatu. Par to esmu lepna un ar ļoti lielu interesi šo darbu daru. Grāmatas redaktores pienākumus uzņēmās pieredzējusī novadu grāmatu autore Ilze Būmane.
– Ar ko sākāt, lai taptu šī grāmata?
Sāku pētīt Ozolnieku vēsturi. Lasu arhīva materiālus, arī vecas avīzes, esmu tikusies ar novada ļaudīm, kuri atceras agrākos laikus. Pirms tam man likās, ka Ozolnieki ir samērā nesen apdzīvota vieta. Zināju, protams, par melioratoriem, kas izveidoja Ozolnieku ciematu, taču nezināju, cik sena ir šīs vietas un arī nosaukuma vēsture.
Daļēji tā būs vēsturiska, daļēji enciklopēdiska grāmata. Es vācu senus nostāstus, leģendas, bet arī par to, kas pašlaik notiek. Man liekas, ka ir svarīgi cilvēkiem palīdzēt radīt lepnumu par to vietu, kur viņi dzīvo. Esmu lasījusi līdzīgas citu novadu pašvaldību izdotās grāmatas. Brīžiem tik dīvaini licies – no publicētā iznāk, ka senāk bijuši brīnišķīgi ulmaņlaiki, pat vācu un padomju gados atzīmēts kas ievērības cienīgs, bet par to, kas ir mūsdienās, – klusums. Man tieši vairāk gribas izcelt to, kas ir tagad. Esmu sarunājusies ar krietniem uzņēmējiem, skolotājiem. Stāsts būs arī par to, ko cilvēks izdara šeit un tagad.
– Izcilu cilvēku Ozolnieku novadā daudz. Esam rakstījuši par izolēto plastmasas cauruļu ražotāju uzņēmumu «Poliurs» un tā dibinātāju Viktoru Melnaci, par melioratoru inženieri Gunāru Barupu, pēc kura ierosmes tapa tagad atpūtnieku iecienītais Ozolnieku ezers, latviešu strēlnieku piemiņas vietu atjaunotāju Ziemassvētku kauju vietās Voldemāru Birznieku. Esam rakstījuši par 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem, Salgales baznīcas cēlāju Emburgā Ilgvaru Silgaili un vēl daudziem citiem rosīgiem cilvēkiem, bez kuriem nebūtu iedomājama Ozolnieku novada dzīve.
Jā, izcilu cilvēku Ozolniekos ir daudz. Silgaiļa kungs ir viens no tiem retajiem vecajiem Salgales pagasta iedzīvotājiem, kas mums var pastāstīt par Billītēm, kādas tās izskatījās 30. gadu beigās. To ir grūti iedomāties, bet Billīšu skaistais laiks bija ļoti īss – no 1939. gada līdz 1940. gadam, kad martā Edvarts Virza mira, bet jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija. Trīsdesmito gadu beigās Edvarts Virza savam tuvam draugam režisoram Eduardam Smiļģim deva arhitektūras uzdevumu radīt vīziju par Billītēm, ka tām Zemgales līdzenumā jāpaceļas kā Afrodītei no jūras putām. Tā viņi radīja 18. gadsimta māju ar balkonu un kolonnām. Kolonnas Virzam ļoti patikušas, viņš bija iecerējis veidot kolonādi pāri laukam.
– Savulaik LLU profesors Ansis Zīverts, kas bija Latvijā lielākā autoritāte hidroloģijā, atzina, ka Edvarts Virza precīzi «Straumēnos» aprakstījis pavasara palu sākumu Lielupē. Ar to viņš domāja fragmentu par pēdējo malkas vedumu no Vecmuižas mežiem. Tai dienā māju koki šņāc smagi un ir mitru dienvidu vakaru vēju locīti. «Ziņās» esam rakstījuši par Salgales pagasta Veideļu mājām, kas, paliem sākoties, dažkārt pat uz vairākām nedēļām paliek it kā uz salas.
Billītes, kas atrodas desmit kilometru no Lielupes, palu ūdeņi nekad nav skāruši. «Straumēnos» Virza aprakstīja piedzīvoto savas vecmāmiņas mājās «Smedes». Notikums ar applūdušajā mājā krāsnī noķerto līdaku ir pavisam īsts. Pirms dažiem gadiem kaut kas līdzīgs atkārtojās plūdos Ogrē. Mana vecmāmiņa Amarillis Liekna vienmēr uzsvēra, ka tēvam ļoti patika sarunāties ar vecajiem kaimiņiem. Viņu stāsti deva ierosmi literārajiem darbiem.
– Viesu Billīšu muzejam netrūkst, droši vien pa sezonu salasās krietns pulciņš…
Jā, nevarētu teikt, ka latviešiem Billītes neinteresētu. Taču tā paaudze, kura «Straumēnus» un Virzas dzejoļus mācījusies skolā, pamazām aiziet. Mūsdienās Virzas obligātajā skolas programmā nav. Viss gan atkarīgs no skolotāja. Ja viņam tas liekas svarīgi, tad arī māca. Manam dēlam Akselam, kurš ies 12. klasē, literatūras skolotāja palūdza kā mazmazmazdēlam uzrakstīt referātu par Edvartu Virzu. Īsti neticu, ka saistībā ar Virzu būs kaut kas vairāk. Padomju laikos, kad es mācījos skolā un Virza bija absolūti aizliegts, neizdodams un visādi citādi svītrojams, mācību grāmatās bija vismaz viens apmēram tāds teikums: «E.Virza – nacionālistisks buržuāziskās Latvijas publicists, sarakstījis grāmatu par budžu dzīvi «Straumēni».» Taču mūsdienās mācību grāmatās nav neviena teikuma. Virzas darbu nav arī Latvijas kultūras kanonā.
– Mūsdienās, piemēram, latviešu strēlnieku piemiņas pasākumos Ložmetējkalnā, bieži tiek skandēts Edvarta Virzas dzejolis «Karogs». Šķiet, katram inteliģentam latvietim ir zināma viņa «Baiga vasara», kas bija kā 1940. gada okupācijas paredzējums. Tā tika nosaukta režisora Aigara Graubas filma, kas arī stāsta par šiem vēstures notikumiem.
Ja jautātu, kas ir «Baiga vasara», tad mūsdienu jaunieši visdrīzāk teiktu, ka tā ir tikai filma. Par dzejoli nezinātu. Billīšu zarainais jasmīns, par kuru šajā dzejolī Edvarts Virza vārsmoja, ka tas «maijā neuzziedēs», 1941. gada aukstajā ziemā tiešām nosala un 1942. gada pavasarī uzziedēja ļoti trūcīgi. Taču tagad jau kuru gadu tas kuplo un zied ārkārtīgi reibinoši. Es ceru, ka pareģojums par nosalšanu bija tikai par laiku ap Otro pasaules karu un mūsdienās Latvija, tāpat kā jasmīns, ir pilna iekšēja spēka.
– Kā atjaunoja Billītes pēc tam, kad bija atjaunota Latvijas valsts?
Ja nebūtu vecmāmiņas Amarillis uzņēmības, ka Billītes ir jāatgūst un visam atkal jābūt tā, kā reiz bijis, grūti pateikt, kā tas būtu izvērties. Mans onkulis Eduards gribēja dzīvot laukos. Mēs ar māti, tāpat kā daudzi padomju laikos augušie un audzinātie, īsti nezinājām, ko nozīmē privātīpašums, senču mājas. Sapratne nāca tikai ar laiku.
Billītēm ir ļoti laimīgs liktenis. Kaut kolhozu laikā mājās dzīvoja četras ģimenes, tās bija saglabājušās. Neapšaubāmi svarīgākais, ka izdzīvoja arī ģimene. Daudzās Latvijas mājās vai nu nebija kam atgriezties vai arī tiem, kuri bija palikuši, vairs nebija spēka to darīt. Billītes ir spēkpilna vieta. Pavisam noteikti to jūtam. Mēs zinām par ūdens āderēm, bet vīru kopa «Vilki», kas bija atbraukuši, izpētīja, ka Billītēs ir uguns āderu krustpunkti. Tas izklausīsies pavisam dīvaini, bet es tomēr ticu, ka mūsu senči tur rūpi par šo vietu. Ja te ieceram kādu skaistu nozīmīgu brīdi, tad vienmēr ir labs laiks. Uz to paļaujos.
– Apkārt Billītēm ir skaists dārzs.
To iekopusi vecmāmiņa Amarillis un onkulis Eduards. Viņa dzīvoja Billītēs no 1991. gada līdz savai aiziešanai 2004. gada janvārī. Vecmāmiņa bija jauna meitene, kad padomju okupācijas vara Billītes atņēma un viņai no mājām vajadzēja aiziet. Tās viņas mūžā bija ārkārtīgi nozīmīgas. Kad 1991. gadā vecmāmiņa atgriezās, viņa atkal kļuva par jaunu meiteni un viņai bija ļoti daudz spēka. Vecmāmiņa zināja, kur Billītēs jābūt rozēm, kur glicīnijai, kur dzīvžogam. Dokumenti, kas saistās ar Billītēm, kara laikā tika aizvesti uz Jelgavu un tur sadega. Taču par to, kā šai vietā izskatījās, liecību atstājusi Elza Stērste savās atmiņās «20 kopā pavadīti gadi», ko sešdesmitajos gados viņa rakstīja par dzīvi kopā ar Edvartu Virzu. Vecvecmāmiņa saprata, cik viņas rakstītais ir svarīgs pirmkārt mums, ģimenei. Vēl, piemēram, par mūsu mājām stāstīts presē kādā 1938. gada publikācijā, ko uzgāju tikai šopavasar. Žurnālists raksta, ka vienā karstā vasaras dienā piezvanījis uz Billītēm un abi dzejnieki bijuši mājās. Viņš atbraucis ciemos. Intervijā stāstīts, ka Billītes celtas 1711. gadā, ko līdz tam nezinājām.
Rādām viesiem kastani, kas stādīts rakstnieka tēva iesvētību dienā. Drīz pēc tam zostēviņš tam noknāba galotni, tāpēc tas izaudzis ļoti žuburains.
– Kā pieteikties ekskursijai uz Billītēm? Varbūt ir kāda reize, kad var braukt droši bez pieteikšanās?
Jāzvana un jāvienojas. Tradicionālas Billītēs ir Jāņu ielīgošanas. Tad brauc visi, kas vēlas. Jau vairākus gadus sadarbojamies ar Rīgas Skolēnu pils folkloras kopu «Kokle», ko vada Dina Liepa. Tad atbrauc tuvu pie četrdesmit jaunieši tautas tērpos. Liels spēks. Arī tie, kas nezina dziesmas un rotaļas, iet citiem līdzi. «Straumēnos» arī Jāņi ir aprakstīti. Reizēm, kad ierodas ekskursantu grupa, es grāmatā atveru to gadalaiku un lasu attiecīgo vietu. Billītēs jau apdzejoti vai visi koki un krūmi.
Šopavasar pirmo reizi piedalījāmies Muzeju naktī. Ozolnieku novada pašvaldības ierosināti, pieteicāmies pēdējā brīdī, tādēļ nebijām iekļauti lielajā Muzeju nakts pasākumu sarakstā. No Rīgas, Bauskas un Rundāles gan atbrauca cilvēki piecdesmit, no kuriem tikai trīs Billītēs bijuši arī agrāk.
Vislielāko prieku sagādāja paši pirmie ciemiņi tepat no kaimiņu mājām «Pūpoli». Ilgu laiku viņi domājuši, diez kas tie kaimiņos par sarkanajiem jumtiem. Tad beidzot sadūšojušies un atnākuši.
– Muzejam tātad atvēlēta rentnieku māja. Pašas Billītes ar balkonu, kur, no darbistabas iznākot, Edvarts Virza skatījās zvaigznēs vai arī dārzā uzlūkoja savas iemīļotās lefkojas, atrodas pārdesmit soļu attālumā.
Sākumā vecmāmiņa Amarillis bija domājusi, ka muzeja memoriālās istabas varētu atrasties Billīšu otrajā stāvā. Taču jau 30. gadu beigās, kad māju pārbūvēja, Elza Stērste bija novērojusi, ka celtnieki krāpj dzejniekus – strādā pavirši. Ja augšstāvā uzkāpj cilvēku četrdesmit, pirmajā stāvā no griestiem sāk birt gruži. Tādēļ Billīšu otrais stāvs sabiedriskajiem pasākumiem nav īsti piemērots. Reiz atbrauca viesi no Invalīdu biedrības, un man bija gan žēl, gan kauns, ka viņi nevarēja tikt toreizējā muzejā iekšā. Tad nu nolēmām, ka vispiemērotākā ekspozīcijai ir rentnieku māja.
Muzejā nav saglabātas rakstnieku beidzamās zāļu pudelītes vai citi viņu roku skarti sadzīves priekšmeti. Uz vecajiem mēbelēm, kas te atnākušas dažādā ceļā, drīkst apsēsties. Oriģināla ir tikai puse no Virzas darbistabā stāvējušā stūra grāmatplauktiņa. Sienas ir manu bērnu krāsotas ar dabiskajām krāsām, kuru jaukšanai iztērēti piecdesmit litri kaimiņu govs piena. Īsts ir izšuvums, ko Elza Stērste atsūtīja savai meitai Amarillis no Sibīrijas. Īstas ir arī Elzas Stērstes māsas Aleksandras un viņas vīra vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes meitas Vijas Spekkes gleznas par bēgļu un gūstekņu tēmu. Vijai tagad ir 93 gadi un viņa dzīvo Itālijā, kur savulaik viņas tēvs atradās diplomātiskajā dienestā. Bērnībā vasarās Vija dzīvoja Billītēs, un Edvarts Virza viņai veltīja dzejoļus. Šīs gleznas ir tiem domāta atbilde, kas sniegta pēc pusgadsimta.
Savukārt ar pārējām izstādītajām Vijas gleznām, kas saistās ar mūsdienās tik aktuālo bēgļu un patvēruma meklētāju tematu, sasaucas kāda mūsu ģimenes leģenda, ko Elzai Stērstei stāstījis Edvarta Virzas tēvs. Proti, reiz senos laikos, kad vēl nebija Latvijas, ne arī Turcijas, pa Zemgali klejoja kāds bēglis vai gūsteknis, kas varbūt bija turks vai čerkess, vai kādas citas Austrumu tautas pārstāvis. Visticamāk, viņš bija patumšu ādas krāsu, tumšām acīm, melniem matiem un, iespējams, arī musulmanis. Visdrīzāk viņš klejoja, nemācēdams ne vārda latviski. Tieši Billītēs vīrs atrada patvērumu un kļuva par vecvectēvu vienam no latviskākajiem dzejniekiem – Edvartam Virzam.
– Vai šai leģendai ir kādi pierādījumi, norādes par laiku?
Nē, leģenda ir leģenda. Es nezinu, kurā paaudzē, taču neapšaubāmi kaut kas tāds ir bijis. Par to liek domāt fakts, ka Virza bija maza auguma, ļoti temperamentīgs, tumšām acīm, kādas ir manai mātei Annai Žīgurei un viņas brālim Eduardam. Vecmāmiņai Amarillis, kas arī bija dienvidnieciska izskata, patika vienai ceļot. Katru vasaru mēnesi divus viņa brauca uz Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un tur jutās ļoti labi.
