Ražotāji par noietu nesūdzas – peļņu garantē prasība biodegvielu obligāti pievienot fosilajai.
«Strādājam tā, lai izdevīgāk būtu zemniekiem – ja tobrīd biržā izdevīgākā cena ir rapšiem, tas tiek realizēts nepārstrādāts. Ja augstāka ir rapšu eļļas cena, tirgojam to. Bet, kad tas kļūst mazāk izdevīgi, eļļu vedam uz Staļģeni un ražojam biodīzeļdegvielu,» tā pāris teikumos saimniekošanu raksturo kooperatīva «Latraps» biodīzeļa ražošanas vadītājs Agris Stauģis. Aizvadītā vasara bija pirmā, kad eļļa ar pilnu sparu cauru diennakti pārstrādāta degvielā, un A.Stauģis atzīst – šai nozarei ir perspektīvas, turklāt tā var pastāvēt bez valsts atbalsta. 25 tūkstoši tonnu gadāBiodīzeļa ražošanu Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenē «Latraps» 2008. gadā sāka, jo Elejā vienkārši vairs nav bijis zemes, kur to uzcelt. Kā stāsta A.Stauģis, Staļģenē atrastas piemērotas telpas, kas kopš deviņdesmito gadu sākuma bija neizmantotas. Savulaik milzīgā ēka celta eļļas ekstraktu (farmācijas, kosmētikas u.c. nozarēm) ražošanai, jo uzņēmums strauji attīstījās un gribēja paplašināties. Taču šis rūpals valsts neatkarības gadu sākumā apsīka, jaunajās telpās tā arī īsti nesācies. Tad komplekss nokļuva SIA «Fito AL» īpašumā, bet apdzīvot pa īstam to sāka «Latraps». Logi bija sapuvuši, ūdens līdz ceļiem. «Gads pagāja, kamēr visu uzcēlām. Neko nepirkām gatavu – gan tehnoloģijas, gan iekārtas izdomājām un no sastāvdaļām salikām paši,» stāsta A.Stauģis. Apgriezienus ražotne uzņēma pagājušajā vasarā. Patlaban tās jauda ir 20 – 25 tūkstoši tonnu biodīzeļa gadā, pāris stundās Staļģenē iespējams pieņemt 100 tonnu eļļas, ko no Elejas var atvest četrās smagajās mašīnās. Staļģenes objektā bez vadītāja algo piecus cilvēkus – mehāniķi un četrus automatizētās ražošanas vadītājus, kas strādā maiņu darbā. Jauc Latvijas uzpildes stacijāsIlustrējot dīzeļa ieguves procesu, ražotnes vadītājs skaidro – cik atved eļļu, tikpat aizved degvielu. Uzsildot rapšu eļļu, no tās iztvaicē ūdeni, tad atdzesē, piejauc katalizatoru (metanolu un nātrija metilātu), pēc tam notiek esterifikācijas reakcija, kad triglicerīns pārvēršas esteros jeb degvielā, kas vēl jāattīra. Cik piedozē katalizatoru, tikpat beigās kā nosēdumus noņem jēlglicerīnu. Tas savukārt ceļo uz Vāciju, kur tiek pārstrādāts, piemēram, glicerīnā farmācijas nozarē, vai izmantots metāna gāzes ražošanai biogāzes uzņēmumos. Saražotais biodīzelis nonāk vairākās Latvijas degvielas kompānijās, kas pilda obligāto prasību par piecu procentu biodīzeļdegvielas piejaukumu. «Ir arī klienti, piemēram, «Astarte», kas tirgo «tīrajā»,» stāsta A.Stauģis un piebilst, ka arī viss «Latraps» smagais transports un daļa vieglo mašīnu brauc ar pašu biodīzeli. Pašlaik nav konkurētspējīgsUz jautājumu, cik izdevīgs ir šis rūpals, kooperatīva pārstāvis skaidro: «Mūsu ieguvums ir tas, ka neesam piespiesti pie sienas. Skatāmies no tirgus situācijas, jo mūsu vēlme ir samaksāt pēc iespējas lielāku naudu zemniekam, kas izaudzējis rapšus. Vērtējam, vai izdevīgāk pārdot sēklas, pārstrādāt un realizēt eļļā vai no šīs eļļas saražot biodīzeli.» Visu pagājušo sezonu biodīzelis bijis konkurētspējīgs un devis diezgan ievērojamu pienesumu, tādējādi lauksaimniekiem sanāca labas piemaksas virs līgumā noteiktās ražas piegādes cenas. Patlaban, ziemā, rapšu sēklu cenas ir augstas, sasniedzot 530 eiro par tonnu. Pārrēķinot degvielas cenā, lai atmaksātos ražot dīzeli, biodegvielai mazumtirdzniecībā vajadzētu maksāt 92 santīmus litrā. «Tas ir nekonkurētspējīgi, bet uz pavasara pusi tirgus attīstīsies,» A.Stauģis stāsta, ka objektā ieguldīts salīdzinoši maz, nav nekādu kredītsaistību, tādēļ uzņēmums var vieglu prātu raudzīties uz patlaban notiekošo un rēķināt – ražot biodīzeli vai ne. Maksā tikpat, cik fosilāPašlaik uzpildes stacijās biodīzeli nopirkt nevar, jo ziemā Latvijā obligātais piemaisījums nav noteikts. Tirgū rapšu degvielas cenu regulē biržas, un tās svārstības ar divu nedēļu nobīdi seko fosilās degvielas cenai, bet nav identiskas. Tagad gan, ja būtu nopērkama, biodegviela maksātu aptuveni tikpat, cik no naftas iegūtā, – ap 84 santīmiem. Cik no tā saņem ražotājs, A.Stauģis neatklāj, jo to liedzot līgumsaistības ar uzpildes staciju īpašniekiem. Degvielas mazumtirgotāji gan neesot tik rijīgi kā lielveikali un sev atstāj tikai vienu līdz piecus procentus no dīzeļa cenas, ko maksā pircējs. «Vienkārša matemātika – no cenas atņemam 22 procentu PVN, 24 procentu akcīzes nodokli. «Plikā» degvielas cena paliek aptuveni 45 santīmi,» raksturo A.Stauģis.
