Atjaunojamās enerģijas ražošana jāskata kompleksā – pamatideju, kas izskaustu iespējamos ar šo jomu saistītos riskus, pauž Latvijas Biogāzes asociācijas priekšsēdētājs Andis Kārkliņš. Viņš uzsver, ka valstij jāpanāk šīs enerģijas efektīva izmantošana, bet to var izdarīt ar atbilstošu un stingru normatīvu bāzi, kādas pašlaik mums gan nav
«Ziņas» jau rakstīja, ka zinātnieki norāda uz virkni nebūšanu, ar ko draud biogāzes ražošanas masveida uzplaukums Latvijā. Noplicinātas augsnes, ievērojams fosilās degvielas un minerālmēslu patēriņš, izdangāti ceļi, liels valsts un ES atbalsts dažu bagātnieku turības stiprināšanai – tās ir šīs enerģijas galvenās melnās puses.Runājot par zinātnieku izteiktajām bažām, Andis Kārkliņš norāda, ka viss atkarīgs no kontrolējošo instanču stingrības. Gan degvielas patēriņu, gan augu sekas ievērošanu kontrolē Zemkopības ministrijai pakļautie dienesti, savukārt vides uzraugu atbildība ir, lai netiktu nodarīts posts ekoloģijai.Līdz likumam vēl jāgaidaPašlaik Ekonomikas ministrija uzņēmusies izstrādāt Atjaunojamās enerģijas likumu. Darbs gan vedas gausi, atzīst Biogāzes asociācijas šefs, norādot, ka pašlaik šī normatīvu bāze aizņem 14 lappušu, bet asociācijas ieteiktie papildinājumi vien aizņēmuši 17 lappušu. «Valstij vēl aizvien nav rīcības plāna,» situāciju raksturo A.Kārkliņš. Tas savukārt rada iemeslu bažīties, ka biogāzes ražošana mūsu valstij var atnest vairāk posta nekā ieguvumu. Vācijā strādā bonusu sistēmaŠā gada sākumā Vācijā, no kuras pieredzi smeļas arī mūsu zemnieki, ir vairāk par 4100 biogāzes ražošanas stacijām. Vācieši par mērķi izvirzījuši iegūt neatkarību no Krievijas enerģijas. A.Kārkliņš mūsu normatīvu bāzes sakārtotājiem iesaka skatīties Vācijas piemēru. Šajā valstī par no biogāzes saražotu elektroenerģiju ir pamatcena, ja gāzi iegūst no mēsliem, – no astoņiem līdz 11,6 eirocentiem par kilovatstundu atkarībā no ražotnes jaudas. Taču iespējami pilnīgāk izmantot enerģiju piespiež tā dēvētā bonusu sistēma: papildus piemaksā, ja biogāzes ieguvē izmanto kukurūzu, ja ražo arī siltumu, atdala gāzi, sakārto apkārtējo vidi. Tādējādi iespējams saņemt vēl tikpat klāt, un zemnieku saimniecība (apmēru ziņā līdzīga mūsu mācību un pētījumu saimniecībai «Vecauce») par kilovatstundas elektrības saražošanu var saņemt pat 25 – 28 eirocentus. Kā piemēru A.Kārkliņš min konkrētu gadījumu, kad pēc šīs diferencētā atbalsta sistēmas ieviešanas kāda saimniecība (200 kilometru attālumā no Berlīnes) «izvilkusi» 8,5 kilometrus garu siltuma trasi līdz tuvējam ciematam, kur apkuri nodrošina 23 klientiem. Uz tādu cauruļu posmu gan zaudē piecus grādus siltumenerģijas, bet vāciešiem vienalga ir izdevīgi izmantot arī iegūto siltumu, nevis to palaist gaisā. Taču tāda sistēma var strādāt ar nosacījumu, ka valsts nolemj siltumu nodrošināt decentralizēti. Tas nozīmē, ka darbojas daudz mazu apkures staciju, nevis dažas lielas. Pirms kāda laika arī Dānija bija «aizgājusi» uz centralizēto energoapgādi (tur darbojās trīs četras termoelektrocentrāles), bet tagad šī valsts atgriezusies pie domas, ka efektīvāks ir decentralizētais variants. Gan piebilstams, ka liela loma šajā jomā ir pašvaldībām. Ja vietējā vara izšķirsies, ka ciemats jāapkurina ar šķeldas staciju, saprotams, ka zemniekam nebūs vērts savā biogāzes ražotnē iegūto siltumenerģiju piegādāt apdzīvotajai vietai. Līdzīga problēma patlaban ir Vecaucē, kur pašvaldība gatavojas gādāt jaunu šķeldas apkures katlu, atsakot iespēju izmantot saimniecības siltumenerģiju. Mūsu valstī līdzīgus bonusus varētu piešķirt, ja bioenerģijas ieguvei apsētu patlaban aizlaistus laukus. Mūsu zemniekus iegāž nevēlēšanās kooperētiesTā dēvētais Dubrovska koncepts (Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes Lauksaimniecības enerģētikas institūta vadošais pētnieks inženierzinātņu doktors Vilis Dubrovskis) paredz, ka Latvijā sekmīgi varētu darboties ne vairāk par 500 biogāzes ražotnēm. Turklāt ar nosacījumu, ka tās ir vidējas lopu fermas (ar aptuveni 100 govīm), ka valstī enerģijas apgāde ir decentralizēta un enerģijas ieguves jauda vienā ražotnē – ne vairāk par 0,5 megavatstundām. Taču mūsu zemnieku mentalitātei salīdzinājumā ar vāciešiem ir būtiska atšķirība. Latvieši biznesu rēķina, par pamatu ņemot elektroenerģijas cenu, turklāt vispirms izdomā, cik ilgā laikā un kādu peļņu gribētu iegūt. Turpretī vācieši šo lietu skata kompleksi, kā ieguvumu saredzot gan siltuma izmantošanu, gan iespēju biogāzi pārvērst degvielā. Kā latviešu mīnusu A.Kārkliņš min nevēlēšanos apvienoties kooperatīvos. «Ja to darītu, tā lieta būtu daudz efektīvāka,» viņš ilustrācijai pastāsta par kādu Austrijas piemēru. Tur kopīgam mērķim apvienojušies 12 uzņēmēju, no kuriem katram ir sava pamatnodarbošanās – viens audzē labību, cits tur cūkas, vēl kādam pieder viesnīca. Uzceļot biogāzes ražotni, iespējams izmantot no laukiem iegūto zaļo masu un mēslus no fermas, savukārt pretī var saņemt siltumu, elektrību un pat atvērt degvielas uzpildes staciju, kur klientiem piedāvā biogāzi dzinēju darbināšanai. Pēc trim gadiem lūgs papildu samaksuA.Kārkliņš domā, ka mūsu zemnieku rēķināšana jau pēc trim gadiem nospiedīs viņus uz ceļiem ministriju priekšā. Lauka apstrādes izmaksas sadārdzināsies (jo augs degvielas cenas), bet uz desmit gadiem piešķirtā 14 santīmu maksa par valstij nodoto elektrības kilovatstundu vairs nesegs pašizmaksu. Tā kā Latvijas uzņēmēji lielākoties cer «pie miljona tikt» tikai uz saražotās elektroenerģijas rēķina, drīz vien viņiem nākšoties domāt, kā izmantot arī citus no biogāzes iegūstamus resursus. Kā «Ziņas» jau rakstīja, sadedzinot biogāzi, iespējams iegūt 40 procentu elektroenerģijas un ap 48 procentiem siltuma, bet vēl 12 procentu aiziet zudumos. Savukārt, ja no biogāzes ražo degvielu, no 100 enerģijas vienībām var dabūt ap 93 – 95 procentiem gāzes. Biogāzes asociācijas priekšnieks apgalvo, ka ekonomiskā situācija un uzlabota normatīvu bāze piespiedīs zemniekus iegūt ne tikai elektroenerģiju, turklāt tādējādi tiks izskausti zinātnieku minētie vides un citi riski.
