Neapzinātas selekcijas pirmsākumi meklējami 6000–8000 gadu pirms mūsu ēras, kad klejojošās mednieku un augu vācēju cilvēku kopienas sāka apvienoties lielākās grupās un pielāgojās dzīvei vienā vietā. Dzīvojot vienā vietā, pakāpeniski attīstījās zemkopība un lopkopība. Cilvēki sāka apzināties, ka augu intensīva vākšana savvaļā noved pie to samazināšanās un nepieciešams mērot garākus ceļa gabalus prom no mājām, lai augus ievāktu, tādēļ tika ievāktas sēklas un pavairoti augi. Ar laiku sāka atlasīt labākos un izturīgākos augus, pakāpeniski pielāgojot noteiktiem augšanas apstākļiem, bet, pavairojot ar sēklām, tā tik un tā bija nejauša un neapzināta selekcija. Apzināta selekcija sākās līdz ar potēšanas attīstību – pēc noteiktām īpašībām tika atlasīti un pavairoti labākie augi, pilnībā saglabājot to īpašības.
Selekcijas pamatmērķis – kalpot cilvēkiem
Selekcijas pamatmērķis jau kopš pirmsākumiem palicis nemainīgs – nodrošināt cilvēkus ar pilnvērtīgu uzturu, tomēr laika gaitā šis mērķis apaudzis ar daudzām papildu prasībām, piemēram, liela loma mūsdienās ir arī dekoratīvajām īpašībām. Mūsdienu selekcionāram ir grūts uzdevums – nepieciešams apvienot lielu daudzumu dažādu īpašību vienā augā, lai to uzskatītu par pilnvērtīgu šķirnes reģistrācijai. Lai šādas īpašības apvienotu vienā augā, radot ko jaunu un unikālu, nepieciešams ilgs laiks un lieli resursi, sevišķi tas attiecas uz daudzgadīgajiem augiem. Piemēram, lai no augļkoku un ogulāju sēklaudžu uzdīgšanas brīža izaudzētu augu līdz pirmajai ražai, ir nepieciešami vairāki gadi. Zemenēm tas ir relatīvi īss laiks – viens divi gadi –, savukārt ābelēm – seši astoņi gadi, bet bumbierēm – pat 8–12 gadi. Arī platības, kas nepieciešamas, lai izaudzētu augļaugus, ir ievērojami lielākas nekā lakstaugiem vai graudzālēm, un pēc katra selekcijas posma tiek brāķēts liels skaits augu, tādējādi izmantojot nelietderīgi lauksaimniecības zemi. Mūsdienu straujajā un mainīgajā ikdienā ir jāmeklē, kā šo procesu var paātrināt. Daži papildinājumi jau ir ieviesti, bet aizvien šī ir plaša platforma uzlabojumiem.
Klasiskā selekcija un biotehnoloģiju loma
Klasiskās selekcijas pamatmehānisms ir sadalīts vairākos posmos, un kopumā process daudzgadīgiem augiem aizņem vairāk nekā desmit gadu. Šajā laika posmā prasības, vides apstākļi un citi faktori var izmainīties. Līdz augs kļūst par šķirni, tā vērtība jau ir krietni samazinājusies.
Izšķir trīs galvenos biotehnoloģijas metožu veidus, kurus izmanto, lai uzlabotu selekcijas efektivitāti, – augu audu kultūras (augu audzēšana mēģenēs), molekulārie marķieri un ģenētiskā modificēšana. Augu audu kultūras un molekulārie marķieri galvenokārt tiek izmantoti kā papildinājums klasiskajai selekcijai, paātrinot atsevišķus selekcijas posmus, tādēļ šīs metodes parasti šķiet pieņemamākas. Savukārt ģenētiskā augu modificēšana izraisa atšķirīgus viedokļus. Burtu salikums ĢMO (ģenētiski modificēti organismi) rada plašas diskusijas, ko izraisa vispārināti apgalvojumi. Parasti šādas reakcijas pamatojums ir, ka tiek iegūti gēni no svešiem organismiem, kas var radīt mutācijas un atstāt iespaidu uz cilvēku. Patiesībā izšķir vairākus ģenētisko modifikāciju veidus, kas daļa atbilst tai pašai klasiskajai selekcijai, tikai tā notiek kontrolētos apstākļos, mērķtiecīgi izvēloties vēlamās pazīmes.
Visas biotehnoloģijas metodes gan ir dārgas, un nepieciešamas lielas priekšzināšanas, lai ar tām strādātu, kā arī vajadzīgas speciālas telpas un iekārtas – tie ir lielākie šo metožu trūkumi. Tomēr pamats uzskatīt, ka tuvā nākotnē selekcija nebūs iedomājama bez papildu biotehnoloģijas metodēm un ka laika gaitā šīs metodes kļūs ērtākas, pielāgojamākas un vieglāk saprotamas.
