Ja jums priekšā ir mākslas darbs, tad tas vislabāk aplūkojams no attāluma. Arī procesi un likumsakarības Latvijā kļūst labāk redzami, ja kaut mazliet distancējas no ikdienas un uz visu paraugās no attāluma un materiālas neatkarības pozīcijām.
Ja jums priekšā ir mākslas darbs, tad tas vislabāk aplūkojams no attāluma. Arī procesi un likumsakarības Latvijā kļūst labāk redzami, ja kaut mazliet distancējas no ikdienas un uz visu paraugās no attāluma un materiālas neatkarības pozīcijām. Piedāvājam kārtējo sarunu ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktoru, fermeri no ASV, Juri Plēsumu. Tā notika pāris dienu pirms viņa atgriešanās viņpus okeānam.
Sakiet, lūdzu, kā jūs vērtējat pašreiz Latvijas lauksaimniecībā nodarbināto skaitu?
Latvijas lauksaimnieciskās ražošanas produkcija veido tikai 2,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tas ir ļoti maz un liecina par zemu darba ražīgumu. Pašlaik lauksaimniecībā strādā 14,1 procents no visiem valstī nodarbinātajiem. Tas gan ir ļoti liels kritums salīdzinājumā ar situāciju vēl pirms dažiem gadiem, kad, ja nemaldos, lauksaimniecībā bija nodarbināti ap 27 procenti iedzīvotāju. Taču skaidrs, ka nākotnē lauksaimniecībā nodarbināto skaits vēl jāsamazina. Jo, piemēram, jāņem vērā, ka daudzi ražošanā ir nodarbināti nepilnu darba dienu. Tādēļ jānodrošina tāds mehānisms, lai tai daļai, kas paliks darbā lauku sektorā, būtu iespējas vairāk nopelnīt (protams, nodrošinot iespēju strādāt pilnu darba laiku), bet pārējiem jāatrod cita nodarbošanās. Kad šis process beigsies, var sagaidīt, ka pie mums lauksaimnieciskajā ražošanā būs nodarbināts optimāls iedzīvotāju skaits – kādi trīs četri procenti.
Cik ilgā laikā tas būtu panākams?
Jo ātrāk, jo labāk. Konkurētspējīgākā ražošana paliks un attīstīsies, taču tas notiks tikai tādā gadījumā, ja pietiekami ātri attīstīsies pārējā ekonomika valstī, lai tā var «uzņemt» tos lauku ļaudis, kuriem lauksaimnieciskajā ražošanā nebūs atlicis vietas. Normāli ir tad, ja lauki, lauku reģioni dod darbaspēku, kad rodas pieprasījums industriālajā sektorā. Latvijā pagaidām vispār ražošana kopumā nodrošina tikai 14 procentu no IKP, pārējo daļu «sedz» serviss. Vienā nabadzīgā valstī, kāda ir Latvija, servisa industrija galvenokārt var attīstīties tikai lielākajos centros. Lauku reģionos pēc tā nav tik liela pieprasījuma.
Vai tādu nozari kā tūrisms jūs pieskaitāt pie ražošanas vai servisa?
Tūrisms tomēr pārsvarā pieskaitāms servisam, jo nekas taču netiek ražots.
Vai tūrisms tomēr nebūtu nodalāms kā atsevišķa nozare?
Jā, to varbūt varētu darīt, tomēr uzskatu, ka ar tūrismu vien Latvija neko daudz neuzplauks. Mūsu klimatiskie apstākļi nosaka to, ka tūrisma sezona pie mums ir ļoti īsa. Piemēram, ziemā grūti piesaistīt tūristus: vienu dienu snieg, nākamajā ir slapjdraņķis. Savukārt vasaras mēdz būt vēsas un lietainas. Nav kā, piemēram, Alpos, kur klimats ir vairāk izlīdzināts.
Vai esat bijis Lietuvas kūrortpilsētā Palangā? Tā ir mazāka par Jelgavu, taču tieši tur ekonomika ir ārkārtīgi uzplaukusi, pateicoties tūrismam.
Nē, neesmu bijis. Cik zinu, Palanga ir līdzīga mūsu Jūrmalai. Bet Jūrmala Latvijai varētu dot vislielākās iespējas, piemēram, koncentrēti sniedzot pakalpojumus ārzemju tūristiem. Diemžēl Jūrmalai vispār nav izstrādāta attīstības politika. Tur varētu būt labi izkopta vide, kur pastaigāties gan pa lielisko liedagu, gan pa ekskluzīviem veikaliņiem (jo ārzemniekiem naudiņa ir), kur ierīkot dažādas izpriecas vietas, restorānus, sporta kompleksus…
Vai Jūrmalu iedomājaties kā tādu mazu Lasvegasu?
Nē, gluži tādu es Jūrmalu negribētu redzēt. Varbūt tikai viena daļa varētu kalpot manis nosauktajiem mērķiem. Taču pašlaik līdz tam ir ļoti tālu. Tagad tā ir palikusi par tādu pilsētu, kur lielākajā daļā nemaz negribas iegriezties, jo tā ir kļuvusi par Austrumu ārzemnieku ietekmētu vietu. Iespaids tāds, ka tur ir saieta vieta lielās pagrīdes naudas atmazgātājiem. Turklāt Jūrmala diemžēl arvien vairāk pārvēršas par vietu, kur tikai būvē ekskluzīvas rezidences, kur viss, pat piekļūšana jūrai, ir slēgta normālai publikai, tai skaitā tūristiem no ārzemēm. Nav attīstījušās viesnīcas. Tās drīzāk aizlaistas postā. Piemēram, Ķemeru sanatorijas ēka varētu būt lieliska augstas klases viesnīca. Taču ar to ēku ir tīrā traģēdija. Ārzemju latvieši tai pirms nedaudz gadiem bija dāvinājuši 20 000 dolāru, lai salabotu jumtu, bet nauda tika iztērēta administrācijai, un jumts joprojām nav remontēts. Tagad ir problēmas ar sanatorijas privatizētājiem. Taču, ja to pārveidotu par viesnīcu un iekārtotu pagājušā gadsimta 20., 30. gadu stilā, kur cilvēki varētu ne tikai pārnakšņot, bet arī atpūsties, kulturāli padejot, izbaudīt tā laika romantisko gaisotni ar zināmu «klasi»… Jā, tas atmaksātos. Arī kāds kazino varētu tur būt, bet ļoti augstā līmenī. Tad būtu aura no vecajiem, labajiem Remarka laikiem, par ko rietumnieki joprojām jūsmo un labprāt maksātu par savas nostalģijas piepildījumu.
Tā ir tikai viena ideja, kas varētu veicināt tūrisma kā servisa attīstību Latvijā. Cilvēkiem modernā laikmetā gribas, lai būtu parocīgi, lai pārdesmit minūšu laikā no Rīgas varētu nokļūt it kā citā pasaulē un laikā. Uz to var spēlēt! Rietumeiropā ir ļoti maz vietu, kur būtu saglabāta tāda aura kā daudzviet Latvijā.
Jā, bet jūs jau pareizi minējāt, ka Jūrmalai nav attīstības koncepcijas. Un nav jau arī tūrismam kopumā. Parastā aizbildināšanās ir naudas trūkums.
Valsts atbalstam nav jābūt naudā mērāmam. Pietiks, ja būs sakārtoti likumi, direktīvas. Piemēram, kādēļ Jūrmalu vai kādu citu vietu nepasludināt par mazliet brīvāku ekonomisko zonu? To var panākt, kaut vai atvieglojot robežas šķērsošanu tiem, kas vēlas attiecīgajā vietā nokļūt no ārzemēm. Un no tūrisma visvieglāk un ātrāk varētu nākt nauda valstij. Tam nevajag nekādus lielus papildu izdevumus, tikai izpratni un atvēli.
Ja jūs būtu noteicējs, vai jūs ķertos tieši pie tūrisma attīstības Latvijā?
Nē, tādā gadījumā es noteikti ieviestu vienu institūciju šajā valstī un piešķirtu tai priorirāti. Es atklātu lielu mācību centru, kur cilvēkus sagatavotu tieši servisa industrijai. Tur mācītu laipnību, valodas, psiholoģiju un – attieksmi pret klientiem. Piemēram, ļoti nabadzīgajās Bahamu salās nekā cita nav kā tikai tūrisms, visi cilvēki tur ir laipni, izpalīdzīgi, ar tādu pozitīvu starojumu – lai pakalpotu. Taču vienlaikus viņi ir pašlepni un apzinās, ka nav kalpi, viņi apzinās, ka sniedz labsajūtu tūristam, un tāpēc ir lepni. Tas būtu vajadzīgs ne tikai Jūrmalā. Tas ir attieksmes jautājums jebkurā iestādē, veikalā, uzņēmumā. Tāpēc tādam mācību centram, skolai jābūt, un tam vajadzētu lielu valsts atbalstu. Tas būtu ātrākais veids, kā samērā īsā laikā radīt daudz darba vietu – ne jau ļoti labi atalgotas –, taču šādās darbavietās varētu atzīt tā sauktās dzeramnaudas, kas principā ir ļoti atbalstāma lieta, jo nodrošina gan strādājošo pienācīgu dzīves līmeni, gan taupa firmu īpašnieku naudu. Jo labāk viņi pasniegs savu pakalpošanas prasmi, jo no tā lielāks būs labums arī valstij. Tad varētu runāt par pasaules līmeņa apkalpošanu un tūristi nevairītos šurp braukt.
Ļoti laba un interesanta ideja! Taču tas ir vairāk nākotnes jautājums. Bet vai jūs varat Latvijas lauku cilvēkiem dot arī kādu cerību staru, ko notvert aiz astes jau tuvākajā laikā? Kas būtu jādara, lai veicinātu jaunu darba vietu rašanos?
Valstij mazāk vajag tērēt līdzekļus, bet vairāk nodrošināt nodokļu un uzņēmējdarbības noteikumu maiņu! Tagad valdības attieksmē pret uzņēmējiem valda liela nenoteiktība. Neviens īsti nezina, kādi noteikumi ir spēkā, cilvēks ir spiests iet no viena kabineta uz otru, bieži dzird rupjības, dažviet viņu pat sūta sēņot, jo ierēdņi vienkārši neprot atbildēt – viņiem nav likumu interpretācijas. Un tam nemaz nekādu lielo naudu nevajag, tikai «jāiziet visai sistēmai cauri» un jāpaskaidro, ko attiecīgie likumi nozīmē. Piemēram minēšu, kā man gāja. Gribēju Latvijā uzbūvēt nelielu mājiņu ezera malā. Nekur nedabūju konkrētu atbildi, kādi dokumenti nepieciešami. Tiku pat līdz Rīgai. Nevienam nekas nav skaidrs. Kad es te pirms gadiem desmit, divpadsmit pirmoreiz ierados, toreizējam ministram Dainim Ģēģerim teicu: Latvijā taču galvenais noteicējs ir sētnieks! To es pats piedzīvoju, kad viņš vienreiz mani bija izsaucis uz savu kabinetu. Nevarēju tur tikt, jo šveicaram nebija nekādu direktīvu par procedūru, kā vispār cilvēkiem piekļūt pie amatpersonām.
Tā bizness nevar attīstīties. Tāpēc jābūt pilnīgi skaidrai sistēmai. Un – pēc iespējas mazāk birokrātijas! Birokrātija ir viens no lielākajiem sprunguļiem Latvijas ekonomikas attīstībā.
