Masalas ir ļoti lipīga vīrusu infekcijas slimība, kas izplatās gaisa pilienu, kā arī tieša kontakta ceļā. Iespējamība saslimt ar masalām ir jebkuram, kurš nonācis kontaktā ar sasirgušo un iepriekš nav slimojis, kā arī nav vakcinēts pret masalām. Inficēšanās gadījumā saslimšanas risks uzņēmīgām personām ir tuvu 100 procentiem, tādēļ pirms vakcinācijas ieviešanas masalas bērnībā izslimoja gandrīz katrs.
Lai gan imunizācija ir ievērojami samazinājusi saslimstību ar masalām un kopumā imunizācijas aptvere ir augsta, tomēr masalas joprojām izraisa uzliesmojumus visā Eiropā iedzīvotāju grupās ar zemu vakcinācijas aptveri.
Masalas var būt ļoti nopietna slimība, jo var norisināties ar smagām komplikācijām. Globāli šī slimība joprojām ir viens no visai izplatītiem nāves cēloņiem – aptuveni 134 200 bērnu katru gadu mirst no masalu komplikācijām.
Visvairāk inficēšanās riskam ir pakļauti bērni līdz 12 mēnešu vecumam, kuri ir par jaunu vakcinācijai, un citas personas, kuras nav saņēmušas poti pret masalām.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciāliste Edīte Tettere norāda, ka visu aktuālāko informāciju par masalām ikviens var atrast SPKC mājaslapā. Tās aktualitāšu sadaļā ievietotā informācija vēsta, ka no 2017. gada 29. decembra līdz 2018. gada 12. februārim SPKC ziņots par 39 saslimšanas gadījumiem ar aizdomām par masalām. Diagnoze apstiprināta 14 gadījumos, tai skaitā trīs bērniem, atcelta – 24 pacientiem.
SPKC Zemgales reģionālās nodaļas vecākā epidemioloģe Elvīra Brūvere stāsta, ka Jelgavas vai novada iedzīvotāju vidū ar masalām saslimušo nav, taču Zemgalē tās konstatētas un laboratoriski apstiprinātas ir trim vienas ģimenes locekļiem Bauskas pusē – Vecumnieku novadā.
Kādi ir masalu simptomi?
Slimību ierosina masalu vīruss, kas atrodas slimnieka asinīs, elpošanas orgānu sekrētos, siekalās un asarās. Cilvēks ir vienīgais masalu infekcijas avots. Masalu vīruss izplatās no personas uz personu ar gaisa pilieniem, inficētajam runājot, klepojot vai šķaudot. Vīrusus saturoši pilieni var palikt iekštelpu gaisā līdz divām stundām, kā arī tikpat ilgi vīruss izdzīvo uz virsmām. Masalu vīruss iekļūst organismā caur elpošanas ceļu epitēliju.
Simptomi parasti parādās 10.–12. dienā pēc inficēšanās (iespējams, 7.–18. dienā), kas sākotnēji atgādina saaukstēšanos – pēkšņs sākums ar iesnām, klepu un drudzi.
Acis kļūst sarkanas un jutīgas pret gaismu. Slimībai progresējot, parasti no trešās līdz septītajai slimības dienai, temperatūra var sasniegt 39–41°C, un parādās sarkani izsitumi, kas ilgst četras līdz septiņas dienas. Izsitumi parādās uz sejas un pēc tam izplatās pa visu ķermeni. Pēc izslimošanas veidojas imunitāte.
Nav speciālas antivirālas terapijas pret masalām, un vairumā gadījumu pacienti izveseļojas, lietojot simptomātisku ārstēšanu, tai skaitā šķidrumu un pretdrudža līdzekļus. Ja drudzis ir ilgāk par divām dienām pēc izsitumu parādīšanās, tas var liecināt par sarežģījumiem un paaugstinātu komplikāciju risku.
Kā izsargāties no masalām?
Vienīgā efektīvā aizsardzība pret masalām ir vakcinācija. Latvijā un citur pasaulē bērnu vakcinācijas kalendārs paredz divas potes pret masalām. Latvijā izmanto kombinēto vakcīnu pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu (MMR).
Pirmo poti bērns saņem 12–15 mēnešu vecumā, otrā (revakcinācija) tiek veikta septiņu gadu vecumā. Vakcīna ir droša un efektīva. Bērnu vakcinācija, kā arī vakcinācija pēc kontakta ar masalu slimnieku pieaugušajiem ir valsts apmaksāta. un to veic ģimenes ārsti.
Kurš ir pasargāts no saslimšanas?
Pret masalām neuzņēmīgas (imūnas) ir personas:
• kuras pārslimoja infekciju, un masalas bija laboratoriski apstiprinātas; pirms 1958. gada dzimušas personas tiek uzskatītas par neuzņēmīgām (imūnām) pret masalām, jo pārslimojušas šo infekciju bērnībā;
• kuras saņēmušas vecumam atbilstošo vakcīnas devu skaitu saskaņā ar vakcinācijas kalendāru un par to ir ieraksts medicīniskajā dokumentācija vai potēšanas pasē;
• kuriem imunitāte pierādīta laboratoriski.
Slimība bīstama, jo rada komplikācijas
Masalas ir īpaši bīstamas grūtniecēm, jo var izraisīt augļa bojāeju vai priekšlaicīgas dzemdības. Savukārt jaundzimušie parasti ir aizsargāti pret masalām no mātes iegūto antivielu dēļ, ja māte ir imūna pret masalām.
Šī pasīvā imunitāte pamazām izzūd zīdaiņa dzīves pirmajā pusgadā, tomēr tā ir pietiekama, lai saslimšanas gadījumā slimība noritētu vieglākā formā, īsāku laika periodu un pasargātu no sarežģījumiem. Pēc masalu pārslimošanas izveidojusies imunitāte ir noturīga visas dzīves garumā.
Komplikācijas visbiežāk attīstās, ja drudzis nepāriet vienas divu dienu laikā pēc izsitumu parādīšanās. Visbiežāk sastopamās komplikācijas ir vidusauss iekaisums (8%), pneimonija (6%), caureja (8%), encefalīts (1 no 1000 vai 2000 saslimšanas gadījumiem) un reti – subakūts sklerotizējošais panencefalīts (1 no 100 000 saslimšanas gadījumiem).
Subakūts sklerotizējošais panencefalīts ir letāla deģeneratīva centrālās nervu sistēmas slimība, kas parādās septiņus līdz 10 gadus pēc masalu pārslimošanas un norit ar intelekta traucējumiem un krampju lēkmēm. Biežāk tas skar bērnus, kuri pārslimojuši masalas līdz divu gadu vecumam.
Galvenie nāves cēloņi masalu gadījumā ir to izraisītās komplikācijas – bakteriālās infekcijas. Letalitāte ir viens līdz trīs no 1000 saslimšanas gadījumiem un ir augstāka to pacientu vidū, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, un personām ar imūndeficītu. Pneimonija ir nāves cēlonis sešos no 10 ar masalām saistītajos nāves gadījumos.
Varētu tikt izskaustas
Pirms vakcinācijas masalas bija plaši izplatītas visā Eiropā. Regulāri to uzliesmojumi notika ar divu līdz piecu gadu intervālu. Masalas vairs nav endēmiska slimība lielākajā daļā Eiropas valstu, taču uzliesmojumi no ievestiem gadījumiem joprojām ir izplatīti valstīs, kur atsevišķu grupu iedzīvotājiem ir zema imunizācijas aptvere. Cilvēki ir vienīgais masalu vīrusa rezervuārs, kas teorētiski nozīmē, ka pasaulē tās varētu tikt izskaustas.
Latvijā vakcinācija pret masalām ar monovakcīnu tika uzsākta 1968. gadā (12 mēnešu vecumā) ar vienu devu un līdz ar to ir novērots straujš saslimstības samazinājums. 1987. gadā tika ieviesta vakcīnas otrā deva (septiņu gadu vecumā).
Kopš 1992. gada, kad tika reģistrēts ievērojams masalu uzliesmojums (saslimstības rādītājs – 9,3 uz 100 000 iedzīvotājiem), saslimstība ar masalām Latvijā, uzturot augstus vakcinācijas rādītājus, bija samazinājusies līdz atsevišķiem gadījumiem: 2008. gadā – trīs, 2011. gadā – viens un 2012. gadā – trīs, savukārt 2007., 2009., 2010. un 2013. gadā saslimstība ar masalām Latvijā netika reģistrēta.
2014. gadā Latvijā reģistrēts masalu uzliesmojums ar 36 gadījumiem, tai skaitā saslimuši pieci bērni līdz gada vecumam, citi slimnieki bija pieaugušie, tai skaitā 13 ārstniecības iestāžu darbinieki.
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) 2017. gada decembra pārskatā par masalu uzraudzības datiem ziņoja par 13 726 masalu gadījumiem, kas tika reģistrēti no 2016. gada 1. novembra līdz 2017. gada 31. oktobrim 30 ES un Eiropas Ekonomiskās zonas (ES/EEZ) dalībvalstīs. Par masalu saslimšanas gadījumiem pēdējo 12 mēnešu laikā ziņots visās ES/EEZ valstīs, izņemot Latviju un Maltu. Visvairāk gadījumu ziņojusi Rumānija (5605), Itālija (4973) un Vācija (952), attiecīgi 41, 36 un septiņi procenti (kopā 84 procenti) no visiem reģistrētajiem gadījumiem.
Ko darīt, ja ir aizdomas par saslimšanu?
Ikviens pacients, kuram ir drudzis – īpaši pēc klepus, iesnām, konjunktivīta un fotofobijas –, uzskatāms par aizdomīgu gadījumu uz masalām. Masalas ir grūti atšķiramas no citām infekcijām, kas norit ar drudzi un izsitumiem. Masaliņas, parvovīrusu B19, cilvēka 6. tipa herpes vīrusa un Denges drudža gadījumus var viegli sajaukt ar masalām, tādēļ būtisks ir laboratorisks apstiprinājums. Par visiem aizdomīgiem masalu gadījumiem jāziņo SPKC, negaidot laboratoriskās izmeklēšanas rezultātus.
Visi pacienti ar aizdomām par masalām ir nekavējoties jāizolē, līdz masalas vai masaliņas laboratoriski tiek noliegtas vai pēc izsitumu parādīšanās pagājušas četras dienas. Ja klīniskais stāvoklis pieļauj, slimnieks būtu jāizolē mājas apstākļos, lai novērstu ārstniecības iestāžu darbinieku un citu pacientu inficēšanos un masalu uzliesmojumus stacionāros.
Ir jāidentificē un jānovēro personas, kuras bijušas kontaktā ar saslimušo četras dienas pirms un četras dienas pēc izsitumu parādīšanās. Jāizvērtē kontaktpersonu uzņēmība pret masalām – vakcinācijas statuss un veselības stāvoklis, tai skaitā grūtniecības statuss un riska faktori saslimšanas gadījumā smagai slimības norisei.
Kontaktpersonas, kurām masalas bieži norit smagi vai attīstītās komplikācijas un līdz ar to ir nepieciešama īpaša uzraudzība, ir:
• bērni jaunāki par pieciem gadiem;
• pieaugušie virs 20 gadiem;
• grūtnieces;
• personas ar imūndeficītu, piemēram, leikēmiju, HIV/AIDS.
Ģimenes ārstu praksēs būtu vēlams, lai pacienti ar sūdzībām par ķermeņa temperatūras paaugstināšanos un izsitumiem tiktu apmeklēti mājas vizītē. Ja pacients ar minētajiem simptomiem nonācis ārstniecības iestādē, kad uzgaidāmajā telpā ir daudz citu pacientu, viņš jāizolē, ievedot citā telpā ar aizvērtām durvīm, un jālūdz valkāt masku.
