Par gaužām neveselīgu distanci starp varu un sabiedrību jau ne pirmo desmitgadi dzirdēts gana daudz. Iedzīvotāji savu neapmierinātību pauž, gan sakostiem zobiem apspiežot sašutumu, konstatējot kārtējo cenu lēcienu.
Par gaužām neveselīgu distanci starp varu un sabiedrību jau ne pirmo desmitgadi dzirdēts gana daudz. Iedzīvotāji savu neapmierinātību pauž, gan sakostiem zobiem apspiežot sašutumu, konstatējot kārtējo cenu lēcienu, gan pulcējoties pie kāda augsta nama un veltot sulīgus epitetus pašu iebalsotajiem priekšstāvjiem. Pagaidām grūti paredzēt, kādas sekas būs vietējās pašvaldības izdarībām, kad tiks skartas skaitliski ļoti ievērojama jelgavnieku “bastiona” intereses, īstenojot administratīvu “karagājienu” pret to daudzstāvu namu iemītnieku daļu, kas drošības vai citu apsvērumu dēļ iestiklojuši savas lodžijas vai aizrestojuši dzīvokļu logus. Proti – lai gan šādu “pārbūvi” dzīvokļa īpašniekiem individuāli saskaņot ar vietējo būvvaldi nemaz nav iespējams, minētās papildu konstrukcijas ir faktiski lemtas demontāžai noteiktā termiņā.
Vienīgais glābiņš pie šiem “bīstamajiem lodžiju stikliem” ir vāra cerība, ka mājas iedzīvotāji spēs vienoties par stiklu rāmējumu un tā krāsu. Bet “spēja vienoties” vairāku desmitu dzīvokļu īpašniekiem laikā, kad ikkatrs, kas vien vēlas, iestiklojis lodžijas atbilstoši savai mākslinieciskajai gaumei, visticamāk, ir nereāla.
Vietējās varas naudas “kāšanas” taktika gan ir vienkārši apbrīnojama, vēl jo vairāk – ņemot vērā, ka lodžiju stiklošana pilsētā notiek jau piecpadsmit gadu. Ne jau kāds lietderības pēc mēģinās iebāzt degunu dažu mahinatoru alias “svēto un neaizskaramo govju” laidaros, lai papūlētos sameklēt šaubīgas finanšu noplūdes “renes”, ja naudiņu var pasmelties citur. Atliek tikai uzspēlētā aklumā pienācīgi nogaidīt, lai pēc iespējas lielāks iedzīvotāju skaits, tādu vai citādu apsvērumu vadīts, iegulda līdzekļus mājokļa uzlabošanā, un – uz priekšu, pameklēsim, kur nav kārtībā papīri! Tā kā nav grūti paredzēt, ka dzīvokļu īpašnieki uz lodžiju stiklojumu aizvākšanu nebūs īpaši naski, soda naudās iekasējamā summa var sanākt gana laba un par godu ģeniālajam plānam kārtējā gadu mijā šampanieti strēbt spaiņiem! Bet pēc tam jau varēs pakaldināt jaunas shēmas, piemēram, par to, ka kaut kas “nav kārtībā” ar logu stiklu caurspīdīgumu vai durvju krāsas toni, pievilkt” klāt attiecīgus soda mērus, un – aiziet nākamais “inkasācijas” aplis!
Kad kapos un no ielām kritušās lapas būs savāktas, piespiedu demontāžai varēs piesaistīt administratīvi ar piespiedu darbu sodītos, kas būs priecīgi nomainīt grābekļus pret āmuriem un laužņiem. Atklāts gan paliek jautājums, cik liela pilsētnieku daļa ar šādu “legālo barbarismu” tiks novesta līdz izmisumam. Latvija jau pieredzējusi gan to, kā cilvēki, nespējot samaksāt rēķinus, glābiņu meklē cilpā un cepeškrāsnī, turklāt galvaspilsētā reiz nograndis arī pāris ēkas stāvu noārdošs gāzes balona sprādziens, ko “par godu tiesu izpildītāju vizītei” sarīkoja kāds bezizejā iedzīts īrnieks.
Var tikai minēt, kura būs nākamā būvkonstrukciju kategorija, kas vienā brīdī kļūs kādam netīkama vai “nelegāla” un liks ar administratīviem āmuriem mesties privātīpašumā, kur aizsardzībai pret putekļiem vai nolūkā radīt labākus nosacījumus tomātu audzēšanai uzstādīts stikls. Un diezin vai kāds spēs pateikt, kāda ir alternatīva pasargāt savu lodžiju, piemēram, no “šmucīga” augstāk dzīvojoša pīpmaņa mestiem izsmēķiem vai pāri mēram iedzēruša tipiņa “jūras slimības” izpausmēm. Par to, kas iedzīvotājiem ir nevēlamāks – tikko kā minētais vai ierasts iestiklojums, kas, atklāti sakot, “nevienam ēst neprasa”, – būtu ļoti ieteicams padomāt. Pirmām kārtām jau mīksto krēslu ieņēmējiem.
