Pa klusu lauku ceļu iegriežamies Vilces pagasta «Viesturu» mājās. Saimnieks Juris Salmiņš, izmantodams pēdējās jaukās atvasaras dienas, rosās savā četru hektāru lielajā cukurbiešu laukā.
Pa klusu lauku ceļu iegriežamies Vilces pagasta «Viesturu» mājās. Saimnieks Juris Salmiņš, izmantodams pēdējās jaukās atvasaras dienas, rosās savā četru hektāru lielajā cukurbiešu laukā. Viņa vecākais dēls Normunds mudina tēvu uz brīdi atvilkt elpu un izrādīt savu lielāko bagātību un lepnumu – bites, kas gan jau posušās ziemas miegam. Pagalmā iznāk arī saimniece Skaidrīte Salmiņa, kas ilgus gadus ir Jura dzīvesdraudzene un atbalstītāja.
1992. gadā, sākot saimniekošanu, Salmiņu īpašumā bija 12,6 ha no tēva mantotās zemes un viens traktors.
«Ar to vien bija par maz, pārējo zemi izpirkām par sertifikātiem un vēl arī nomājam, tagad mūsu pārziņā ir 100 hektāru, pamazām iegādāta pati nepieciešamākā tehnika, pēdējais pirkums bija «John Deere» graudu kombains, ko vecākais dēls sarūpēja no Zviedrijas,» stāsta Skaidrīte. Paralēli kviešu, miežu, biešu un āboliņa audzēšanai, četru gotiņu un paprāva cūku bariņa uzturēšanai Salmiņu ģimenes pamatu pamats ir bites – 95 saimes, kurām vajadzīga liela gādība, rūpes un mīlestība. Taču Salmiņu ģimene ir spējusi aprūpēt pat 320 bišu saimju. Galvenais bitenieks ir saimnieks Juris, kas jau kopš septiņu gadu vecuma gājis uz kaimiņmājām draudzēties ar bitēm, mīlestību pret tām viņam iemācījusi Kalniņmamma. Pēc pamatskolas Juris mācības turpinājis Vecbebru biškopības un dārzkopības skolā, apgūstot bitenieka arodu. «Tā arī viņš mūs visus tajā lietā ievilka. Sākumā bija grūti – staigājām visi sapampuši un dusmīgi, bet vēlāk pieradām,» atceras Skaidrīte. Ielūkojoties vienā no bišu skapīšiem, dažas tūlīt izspurdz ārā un laižas tieši virsū saimniekam. Juris neuztraucas, bet vēsu prātu saņem tās rokās un iemet atpakaļ stropā.
«Nupat bites apstrādājām pret varroatozi, labi piebarojām un tagad tās taisās uz guļu. Šogad bija slikts ienesuma laiks, no saimes ieguvām vidēji 10 kilogramu medus,» stāsta Juris. «Biškopība šobrīd nav nekāds ienesīgais bizness. Ja medus tirgū maksā ap trim latiem kilogramā, tad šis darbs gandrīz neatmaksājas. Var jau gaidīt labākus laikus, jo medus tik ātri vecs nepaliek, tas savas garšas īpašības spēj saglabāt vismaz septiņus astoņus gadus. Šogad nolēmām audzēt cukurbietes, lai bitēm būtu pašu cukurs, jo importa un jēlcukuru nevar salīdzināt ar mūsējo. Biešu raža padevusies vidēji laba, ceru, ka 120 tonnu būs. Lai to novāktu, nomājam tehniku, par ko jāmaksā 120 latu par hektāru. Dieviņš arī saulainu laiku pasūtījis tieši mums,» smejas Juris Salmiņš, galdā celdams piena krūzi un bļodu ar medu. Juris teic, ka pavasarī medus ir tumšāks, bet šis zeltaini brūnais, augustā vāktais ir dažādu ziedu medus. Skaidrīte stāsta, ka pirms vairākiem gadiem «Viesturos» ieradušies nelūgti viesi, kas apgāzuši vairākus stropus, ar karstām slotiņām apslapinājuši rāmīšus, izņēmuši medu un aizgājuši.
Juris Salmiņš ir palicis un saimnieko savās tēva mājās, bet tepat kaimiņos zemnieku saimniecībā «Mačas» rosās brālis Andris, kas savu reizi, kad vajag, arī izpalīdz. «To zemi nemaz tik daudz nevajag, galvenais – pareizi un rūpīgi iekopt, lai nav nezāļu. Starp citu, bites ļoti garšīgu medu ievāc no ušņu zilajiem ziediem, bet tas nenozīmē, ka mēs speciāli audzējam šīs «puķes»,» smejas Juris.
Salmiņu ģimene ir optimisti, sakot, ka lauciniekus apceļ, kur un kā vien var, taču par to nevajagot skumt. «Divi vien galā netiksim, bet kopā ar bērniem varam paveikt daudz ko,» ar lepnumu saka Skaidrīte. Un tad, kad tēva mājās atkal visi esam sanākuši kopā, var mierīgi apsēsties un parunāt par dzīvi. «Svētkos visi vienmēr sabraucam kopā, vai tā ir dzimšanas vai vārda diena, Ziemassvētki vai Jāņi, vasara vai ziema, un tad ir patīkami,» atzīst Normunds, kas Salmiņu ciltskoku jau pamazām sāk kuplināt tālāk. Arī Normunda un sievas Initas trīsgadīgā meita Laura jau paspējusi sadraudzēties ar bitēm, un tagad no tām viņai vairs neesot bail.
Nākamgad Juris un Skaidrīte Salmiņi savu bērnu, radu un tuvāko draugu pulkā svinēs sudrabkāzas. Juris sievu nolūkoja jau krietni agrā jaunībā kaimiņos, kur dzīvoja un saimniekoja jauna, smuka meiča. Kopā dejojuši, līdz sadejojušies.
