Ar pavisam svaigu (oktobra beigās pirmizrādītu) iestudējumu – Latvijas krievu preses pretrunīgi vērtēto «Livejournal»– Jelgavas kultūras namā 20. novembrī pulksten 19 viesojas M.Čehova Rīgas Krievu teātris.
Ar pavisam svaigu (oktobra beigās pirmizrādītu) iestudējumu – Latvijas krievu preses pretrunīgi vērtēto “Livejournal”, kura pamatā ir reālas interneta dienasgrāmatas, – Jelgavas kultūras namā 20. novembrī pulksten 19 viesojas M.Čehova Rīgas Krievu teātris.
Internets piedzīvojumu un izjūtu paudēju vedina uz tādu atklātības pakāpi, kādai daudzi nav gatavi ikdienā aci pret aci ar citiem, bet rada arī atkarības risku, pseidodzīves vilinājumu: virtuālajā vidē taču vari uzdoties, par ko vien gribi, un tas var būt tik skaisti, ka vienubrīd pats pieķer sevi vēlmē ticēt izdomātajam “es” vairāk nekā īstajam…
Iespējams, ar šādiem un līdzīgiem prātojumiem sākās teātra mākslinieciskā vadītāja Andreja Prikotenko pārdomas, kurās dzima vēlēšanās elektroniski fiksētās emocijas “uzlikt uz skatuves”, izmēģināt internetu kā dramaturģijas avotu.
Idejas īstenošanai viņš pieaicināja viesi no austrumu kaimiņvalsts – jauno režisoru Timofeju Koļabinu, kas šogad beidzis Krievijas Teātra mākslas akadēmiju un kam ir divu gadu izrāžu iestudēšanas pieredze.
Viņš par pamatu izvēlējās piecas virtuālajā vidē reāli eksistējošas dienasgrāmatas (blogus jeb, kā tagad saka, emuārus) – formas, izteiksmīguma, satura ziņā ļoti dažādus stāstus par mīlestību (to dalībnieki/autori pārsvarā esot padsmitgadīgi maskavieši), lomām piesaistīja trupas jaunos aktierus un arī intervijās uzsvēris, ka izrāde orientēta uz gados jaunajiem skatītājiem.
“Ap katru monologu veidojas noteikta vide, mēs cenšamies iejusties varoņa iekšējā pasaulē, piedzīvot to pašu, ko viņš pirms rakstīšanas. Mums viņš jārada, jāparāda brīdis, kas rosinājis atklāsmi. Tas būs spilgts teatrāls skats ar mūziku, horeogrāfiju,” režisors par ieceri izrādes gatavošanas laikā stāstīja “Vesti sevodnya”, atsakoties definēt žanru, jo “problēma, stilistika, valoda katrā gadījumā ir cita”.
Atsauksmes pēc pirmizrādes ir, šķiet, sen nepieredzēts gadījums, kad Latvijas krievu presē vietējais teātris būtu izpelnījies tik atšķirīgus viedokļus: no slavinājuma “Telegraf” slejās, kur uzteikts domas svaigums, formas eksperimetālisms un spēles azartiskums, līdz “Vesti sevodnya” iznīcinošajai kritikai un izdevumam “Rakurs”, kas, lai arī priecājas par spēles tehnisko grodumu, drošu balstīšanos “vecā labā psiholoģiskā teātra” tradīcijās, apšauba stāsta ticamību, norādot: nav ne agresivitātes, ne citu tīneidžeriski skaļu emociju, bet – iespējams, teksta pārrediģēšanas dēļ – palikuši vieni pustoņi – tā, ka šķiet, to rakstījušas “gluži vai dievgosniņas”. Režisors uz to varētu ja ne iebilst, tad vismaz piebilst: tā kā “nekādas jēlības” uz skatuves nenotiek, lieki vismaz runāt par jebkādu vecuma ierobežojumu skatītājiem.
