Latvijā nav ļoti daudz dzimtu, kas piecu paaudžu garumā apzinājušas visus savas ģimenes locekļus un viņu dzīves gaitas. Tāpēc vēl jo vairāk nozīmīga ir šādu dzimtu kopā sanākšana tagad un tepat.
Latvijā nav ļoti daudz dzimtu, kas piecu paaudžu garumā apzinājušas visus savas ģimenes locekļus un viņu dzīves gaitas. Tāpēc vēl jo vairāk nozīmīga ir šādu dzimtu kopā sanākšana tagad un tepat.
Pagājušajā svētdienā Jelgavā satikās divdesmit divi Bolšaitu dzimtas locekļi no Latvijas, ASV, Kanādas un Anglijas, lai ar vairākiem iezīmīgiem akcentiem kopīgi pieminētu un atcerētos savas ģimenes vēsturi. Šā saieta galvenais organizētājs un dzimtas kopā saucējs bija Pēteris Bolšaitis. Viņa izvēlēts bija arī 30. jūlijs – Pētera tēva Aleksandra Bolšaita 100. dzimšanas diena.
Par avota izteku
Bolšaitu dzimta sākusies Jelgavā, kad tur 1895. gadā uz dzīvi pārcēlies Palangā dzimušais Francis Bolšaitis un par sievu apņēmis jelgavnieci Mariju Dzelzkalns. Jelgavas policijas ierēdnis savu ģimenes māju cēlis Filozofu ielā 5. Viņu ģimenē dzimuši seši bērni.
Bolšaitu ģimenes otrās paaudzes ceļi bijuši tāli un dažādi. Taču viņi ieguvuši labu izglītību, četri nodzīvojuši garu un bagātu mūžu. Un, lai arī vēstures izšķirti dažādās pasaules malās, saglabājuši ciešas savstarpējās saites, to iemācot arī saviem bērniem.
Abas vecākās meitas – Elizabete un Franciska – lielu daļu sava mūža nodzīvojušas Anglijā. Elizabete studējusi filoloģiju Pēterpilī un Stokholmā. Kopā ar māsu Francisku piedalījusies Latvijas Pestīšanas armijas dibināšanā. Vēlāk strādājusi Pestīšanas armijā Latvijā, Vācijā, Zviedrijā un Anglijā.
Franciska apprecējusi Latvijas Pestīšanas armijas vadītāju Latvijā Gordonu Simpsonu un kopā ar vīru savu mūžu veltījusi šīs organizācijas darbam Somijā, Jamaikā, ASV, Dānijā, Norvēģijā un Anglijā. Šajā laulībā dzimušas divas meitas.
Interesanti, ka Franciskas mazmeita arī ir saistīta ar Pestīšanas armiju – viņa iemācījusies latviešu valodu un dažus gadus strādās Rīgā. Māsa Johanna bija precējusies ar Jelgavas ģimnāzijas skolotāju un direktoru Pēteri Bušu un visu garo mūžu nodzīvojusi Latvijā. Traģiski izveidojušies abu Franča un Marijas dēlu likteņi. Aleksandrs Bolšaitis beidzis Latvijas karaskolu un dienējis kapteiņa pakāpē Latvijas 1. jātnieku pulkā. Sagūstīts Litenē 1941. gada 14. jūnijā un miris izsūtījumā Sibīrijā 1942. gadā. Vitolds Balšaitis (arī Bolšaitis) studējis jurisprudenci Latvijas Universitātē. Strādājis par miertiesnesi Daugavpilī, Abrenē, Rēzeknē un Rīgā. Komunistu apcietināts un notiesāts, pavadījis astoņus gadus izsūtījumā Sibīrijā. Izturējis, atgriezies Rīgā un nodzīvojis garu mūžu.
Vitolds Balšaitis savu uzvārdu izvēlējās pats. Skolas biedru ķircināts ar nepatīkamu iesauku, dzimšanas apliecībā savā uzvārdā pie burta «o» pievilka svītriņu un no Bolšaita kļuva par Balšaiti.
Ģimenes kopā saucējs
Par savas dzimtas kopā saucēju un saturētāju Bolšaitu dzimtas pārstāvji viennozīmīgi sauc Pēteri Bolšaiti. Kopā ar vecākiem un māsu Ileani 1944. gadā izceļojis un Austriju, pēc tam 1947. gadā – uz Venecuēlu Dienvidamerikā. Studējis ASV ķīmiskās inženierzinātnes un strādājis kā pasniedzējs ASV un Venecuēlā. Tagad algotu darbu vairs nestrādā, bet, kā smaidot saka pats, – algo citus. Par savām mājvietām P.Bolšaitis sauc Venecuēlu, kur vēl dzīvo viņa mammīte, un ASV – tur apmetušies Pētera padēli ar savām ģimenēm, bet lielāko gada daļu viņš ir sastopams Latvijā. Jāsaimnieko ģimenes īpašumos no mātes puses Straupē – tiek atjaunotas Straupes dzirnavas, veicināta Straupes pagasta attīstība. Vēl P.Bolšaitis nodarbojas ar Okupācijas muzeja finansēm un, protams, palīdz uzturēt Bolšaitu ģimenes māju Filozofu ielā.
Vai Jelgavā esat biežs viesis?
– Tik daudz, cik braucu apciemot savu māsīcu. Dažreiz iegriežos ģimenes mājā. Bērnībā tur esmu pavadījis daudzas skaistas dienas, īpaši vecmāmiņas Marijas dzīvoklī, jo viņa bija mana galvenā auklētāja. Mana tēva Aleksandra 100. dzimšanas dienas atceres pasākumu laikā notika aizkustinošs dievkalpojums Romas katoļu Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē. Man patika priestera Edvarda Zakša sprediķis, kurā viņš pieminēja arī mūsu ģimeni. Šī ir manu senču baznīca. Tajā laulājās mani vecvecāki, kristīts mans tēvs un viņa brāļi un māsas, tāpēc bija īpašas izjūtas, tur ieejot, – atzīst Pēteris Bolšaitis.
Pirmskara un vēlāko Jelgavu nevar salīdzināt. Kā izjūtat atšķirību?
– Žēl vecās Jelgavas. Man šķiet, ka no visām Latvijas pilsētām Jelgava ir visvairāk izpostīta un zaudējusi savu skaistumu.
Vai dzimtas salidojumi būs regulāri?
– Šis bija vienreizējs pasākums, nākamais būs tad, kad kādam no dzimtas locekļiem būs tikpat apaļa jubileja, – smaidot atzīst Bolšaita kungs.
Tātad jāgaida nākamais simtgadnieks?
– Taisni tā!
Saites nezūd
Jāna Balšaite-Aivare arī pieder pie Bolšaitu ģimenes trešās paaudzes. Studējusi medicīnu Latvijas Medicīnas akadēmijā un specializējusies deguna, ausu un kakla slimībās. Daktere Aivare strādā Rīgas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, un kopš 1994. gada viņai ir privātkabinets dzimtas mājā Filozofu ielā.
– Privātpraksi Jelgavā atvēru, pateicoties savam brālēnam Pēterim. Viņš mani uz to mudināja, jo kas tas esot par ārstu, kam nav privātā kabineta. Visos laikos mūsu ģimenes locekļi uzturējuši kontaktus un cits citam palīdzējuši. Nenoliedzami, tas bija arī materiālais atbalsts, bet vissvarīgākais – morālais. Par to vispirms jāpateicas mūsu vecmāmiņai Marijai. Viņa bija īpašs cilvēks un mācēja ap sevi pulcināt savus bērnus, vedeklas un znotus. Vecmāmiņa padzīvoja pie viena, tad pie otra. Ļoti daudz strādāja rokdarbus – izšuva, tamborēja un katram kaut ko aizveda un uzdāvināja.
Manā kabinetā pie sienas ir vecmāmiņas pēc J.Madernieka rakstiem izšūts paklājs, kuru viņa darināja Pētera piedzimšanai par godu. Pēteris to izvadāja pa visu pasauli, atveda atpakaļ un teica, ka tam ir vieta Gogiņas mājā, – stāsta Jānas kundze.
Baložu kapos guļ Marija Bolšaite, Franča Bolšaita kapa vairs nav – tas atradās likvidētajos katoļu kapos pie dzelzceļa stacijas. Citi dzimtai piederīgie dus Rīgā, Sibīrijā, Anglijā… Tāpēc Pēteris Bolšaitis ir iecerējis Baložu kapos uzstādīt akmens sienu, uz kuras metāla plāksnītēs tiktu iekalti visi Bolšaitu dzimtas mirušo vārdi. Bet dzīvie turpinās kopt savas dzimtas tradīcijas.
