Vēl šonedēļ Jelgavas muzejā var apskatīt viena no vislabākajiem 20. gadsimta latviešu gleznotājiem Borisa Bērziņa izstādi, kas droši vien šogad būs mūsu pilsētā labākā.
Vēl šonedēļ Jelgavas muzejā var apskatīt viena no vislabākajiem 20. gadsimta latviešu gleznotājiem Borisa Bērziņa izstādi, kas droši vien šogad būs mūsu pilsētā labākā.
Mākslas mīļotājiem, kuriem nebija izdevība 2003. gadā apmeklēt Valsts mākslas muzejā Rīgā sarīkoto vērienīgo mākslinieka pēcnāves darbu skati divās zālēs – Baltajā zālē Valdemāra ielā un “Arsenālā” –, tagad ir dota iespēja ielūkoties šā talantīgā gleznotāja daiļradē. Jelgavas izstāde, protams, ir pavisam neliela, taču tā dod vispusīgu ieskatu kā meistara daiļradē, tā viņa radošajā laboratorijā. Blakus gleznām, kas tapušas, sākot ar sešdesmito gadu otro pusi un iegājušas mūsu mākslas klasikas zelta fondā, plaši pārstāvēti arī uzmetumi, ideju uzskicējumi, zīmējumi. Tie vislabāk atklāj B.Bērziņa interešu loku.
Mākslinieks ir reālists, viņu piesaista dzīve, bet ne tās sadzīviskumā. Vairāk viņš cenšas atklāt būtisko, dzīves pamatus, kur sīkumi nav svarīgi. Būtība meklējama formā, līnijā, krāsā.
Gleznotājs ir formas meistars. Vissarežģītākās lietas viņš bieži reducē līdz ļoti vienkāršam attēlojumam, gandrīz zīmei. Taču skatītājs to viegli pazīst – lūk, koks, māja, vijole, siena, sieviete, vīrietis. B.Bērziņa darbos saausts šķietami neapvienojamais: redzam vienkāršu dzīvi, kas norit mums apkārt un kuras daļa esam mēs – vīri kauj cūku vai sievas mazgājas, ģērbjas, lasa avīzi, taču vienlaicīgi mūsu acu priekšā norit kaut kas svarīgāks. Tas ir rituāls, kāda maģiska darbība, kas ir mūžsena, kas no aizmūžiem nepārtraukti atkārtojas.
Viņš var būt arī humora pilns un pat satīrisks, kā darbos ar pārlieku alus apskurbušiem līgotājiem.
Kaut gan sižets B.Bērziņa darbos ir nepieciešams, nereti tas viņam ir tikai iegansts atrast krāsas nianšu gandrīz vai bezgalgaro tonālo diapazonu. Mākslinieks ir viens no tiem, kam ir izsmalcināta krāsu uztvere, absolūtā krāsu redze, ja izmantojam mūzikas terminoloģiju. Tāpēc viņam ir klusās dabas, kurās, šķiet, ir tikai brūna virsma, zaļa, retāk – kā ainavās – balta.
B.Bērziņš ir improvizators. Tā vien liekas, ka mākslinieks ne mirkli nespēj apslāpēt radošo dzirksti. Pat skatoties savu iecienītāko bizantiešu, itāliešu agrīnās renesanses meistaru gleznu vai krievu ikonu reprodukcijas, viņa fantāzija traucas tālāk, roka šņāpj uz papīra līnijas, dodot savu versiju – lai arī dažam grāmatu mīļotājam tā liksies iespieddarba zaimošana.
