Galēju viedokļu paudēju kara cirvis, kas līdz ar pērn Ministru kabinetā apstiprināto sabiedrības integrācijas koncepciju un Saeimā pieņemto Valsts valodas likumu tika aprakts integrācijas «procedūras» jautājumos, nule atkal augsti pacelts…
Galēju viedokļu paudēju kara cirvis, kas līdz ar pērn Ministru kabinetā apstiprināto sabiedrības integrācijas koncepciju un Saeimā pieņemto Valsts valodas likumu tika aprakts integrācijas «procedūras» jautājumos, nule atkal augsti pacelts masu saziņas līdzekļos, politiķu diskusijās un ielu mītiņos.
Kā zināms, Valsts valodas likums stājas spēkā šā gada 1. septembrī un līdz tam Ministru kabinetam jāapstiprina Latviešu valodas ekspertu komisijas un Terminoloģijas komisijas nolikumi, kā arī jāpieņem rinda noteikumu, kas izskaidrotu Saeimā «izsistā» likuma iedzīvināšanas principus. Tā vietā, lai rosinātu savlaicīgu un nepārtrauktu diskusiju, ierēdņi pusgadu gulējuši uz noteikumu projektiem. Ja vien krievu prese nesāktu sist (tiesa, pārlieku uzbudināti) trauksmes zvanus, «viedokļu apmaiņa» notiktu dienu pirms noteikumu pieņemšanas Ministru kabinetā vai pat pēc tam. Nogulēšanas rezultāts ir vienas puses «aktīvistu» pareģojumi par valsts un latviešu nācijas bojāeju, ja netiks pieņemti «stingri» valsts valodas lietošanas noteikumi, un otras frontes cīnītāju aicinājumi uz barikādēm.
Vairāku sabiedrisko organizāciju un politisko partiju pārstāvji parakstījuši paziņojumu, kurā pauduši bažas, ka Ministru kabineta noteikumu projektu, kas reglamentē Valsts valodas likuma atsevišķus pantus, pieņemšana varētu sarežģīt nacionālās attiecības Latvijā. Paziņojumā ietverti arī vairāki ieteikumi, no kuriem daļa, šķiet, ir pašsaprotami, piemēram, valsts un pašvaldību institūcijām nodrošināt darbības un segt izdevumus, kas saistīti ar iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu tulkošanu un apstiprināšanu, kas šajās institūcijās iesniegti atbilstoši likumam «Iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtība valsts un pašvaldību institūcijās». Pretējā gadījumā tiem, kas nepārvalda latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu uzrakstīt un iesniegt sūdzību, teiksim, pašvaldības domei, būtu jāsedz tulka pakalpojumu izmaksas. Tiesa, tas varētu būt izdevīgi ierēdņiem, jo samazinātos sūdzību skaits… Ir pamats prasībai nodrošināt pie nacionālajām minoritātēm piederošo personu vārdu un uzvārdu oriģinālās formas oficiālu izmantošanu, ja vien ar to netiek domāts šos personvārdus iekļaut latviešu valodā bez praktiskās transkripcijas.
Daļa no ieteikumiem ir diskutējama, piemēram, nodrošināt minoritāšu valodu brīvu izmantošanu publiskajos pasākumos, ko organizē privātpersonas un nevalstiskās organizācijas. Domājams, šajā gadījumā tā ir akcentu problēma.
Tomēr visskaļākās iebildes izsaucis nodoms noteikt trīs valsts valodas prasmes līmeņus (no kuriem katrs sadalīts divās pakāpēs) atbilstoši amatu un profesiju specifikai. Jāatzīst, ka šīs iebildes ir pamatotas, jo profesiju uzskaitījums, kas «piekabināts» attiecīgajam līmenim vai pakāpei, liek domāt, ka Valsts valodu centrā strādā vai nu joku plēsēji, vai arī spēju spriest zaudējuši cilvēki.
Jāšaubās, vai prasība latviešu valodu zināt visaugstākajā līmenī, piemēram, sabiedrisko organizāciju «augstākajām amatpersonām» izriet no Valsts valodas likuma «gara un burta». Ir tuvredzīgi visaugstāko latviešu valodas zināšanu līmeni prasīt no sabiedrisko un humanitāro zinātņu nozaru augstskolu lektoriem. Vairāku valsts augstskolu atsevišķas programmas vienkārši izkūpētu, ja noteiktus priekšmetus nepasniegtu pastāvīgie ārzemju lektori. Kā gan, piemēram, manas tiesības varētu diskriminēt pazīstamais semiotiķis no Tartu Universitātes Igors Černovs, kura lekcijas krievu valodā man bija izdevība klausīties Latvijas Kultūras akadēmijā? Savukārt prasība visaugstākajā līmenī pārvaldīt latviešu valodu filosofiem (turklāt nav pat runa par augstskolu pasniedzējiem!) pārvērš šo noteikumu projektu farsā.
Līdzīgas muļķības atrodamas arī citu «līmeņu un pakāpju» profesiju uzskaitījumā. Piemēram, Valsts valodas centra eksperti visā nopietnībā pieprasa, lai režisori, viņu asistenti, diriģenti, scenogrāfi un koncertmeistari pārvaldītu latviešu valodu tādā pašā līmenī (augstākā līmeņa 2. pakāpe) kā darbinieki, «no kuru darbības ir atkarīga iedzīvotāju drošība un veselība»… Piemēram, ja Nacionālās operas galvenais diriģents vēl joprojām būtu Gintars Rinkjavičs, pēc šo noteikumu pieņemšanas viņam būtu jāpamet Latvija. Vai piespiedīsim mācīties latviešu valodu (pēc noteikumiem!) Gidonu Krēmeru vai Teodoru Voicehovski, ja viņi izteiks vēlmi strādāt Latvijā? Nevajag traumēt māksliniekus ar noteikumiem, viņi atradīs izteiksmes veidus, kā uzrunāt jebkuras tautības pārstāvi!
Visaugstākajā līmenī latviešu valoda jāpārvalda visu veidu sekretārēm neatkarīgi no tā, vai viņas strādā privātajā vai valsts sektorā, iestādē, uzņēmumā vai arī pie kādas privātpersonas. Turklāt jāpārvalda «līdzvērtīgi dzimtās valodas lietotājam». Nedomāju gan, ka, piemēram, krievu tautības sekretāre varētu līdzvērtīgi diskutēt ar latviešu filologu par Raiņa dramaturģiju. Tāpat kā būtu neiespējami atrast latviešu tautības sekretāri, kas līdzvērtīgi varētu diskutēt par Dostojevska daiļradi ar krievu filologu.
Ja vairākām profesijām izvirzītas nepamatoti augstas vai pat muļķīgas prasības, tad pret atsevišķu profesiju pārstāvjiem tās, domājams, ir pārlieku «mīkstas». Piemēram, nav saprotama motivācija, kādēļ telegrāfistiem un telefonistiem «piespriesta» 2. līmeņa B pakāpe, kādēļ tiek prasīts sanitārēm pārvaldīt valodu tādā pašā līmenī kā apkopējām un istabenēm utt.
«Klasifikatorā» iekļauti pat apavu tīrītāji, savukārt daudzas izplatītākas profesijas nav atrodamas. Minimālais latviešu valodas zināšanu apjoms paredz leksikā 1000 līdz 1500 vārdu, spēju «elementāri sazināties» par vienkāršām sadzīves tēmām, profesionālās leksikas lietošanu «minimālā» apjomā, prasmi uzrakstīt «personālās ziņas», kā arī spēju lasīt un saprast «īsus, nesaistītus tekstus, sludinājumus, reklāmas, paziņojumus». Un ko tad iesāksim ar tiem, kuriem šo «spēju» nav?
Iespējams, noteikumu projekta autori ir Platona cienītāji un varbūt tāpēc pirmajā kategorijā ieskaitījuši filosofus, otrajā – «karavīrus», bet trešajā – «tirgotājus». Iespējams, tie pētījuši Indijas kastu sistēmu, kuras vienā galā ir brahmaņi, bet otrā pāriji – beztiesīgie, kuriem pat pieskarties nevar, jo pretējā gadījumā var «pārskaitīt» uz zemāku kastu.
Mums ir trīs līmeņu izglītība – pamata, vidējā un augstākā. Ar to tad arī vajadzētu sākt Valsts valodas likuma iedzīvināšanu. Katram, kas absolvē izglītības iestādi – gan valsts, gan privāto –, ir jānodrošina (un jāprasa) latviešu valodas apguve attiecīgajā (augstākajā, vidējā un pamata) līmenī. Mums vēl joprojām ir daudz valsts iestāžu un dienestu, kur valsts valoda ir svešvaloda. Tur Valsts valodas likuma iedzīvināšanu vajadzētu turpināt. Kaut arī ir pieņemta sabiedrības integrācijas koncepcija, vairāk nekā pusgadu politiķi «laika trūkuma dēļ» nespēj izlemt, kādai institūcijai deleģēt atbildību par reālo integrācijas programmas virzību. Vēl tikpat laika būs nepieciešams, lai atrastu līdzekļus programmas īstenošanai. Un uz šāda fona tapis Valsts valodas centra «klasifikators».
