Jānis Turakovs savu Dzelzs krustu noraka Bornholmas salā.
Jānis Turakovs savu Dzelzs krustu noraka Bornholmas salā
Svētdien, Leģionāru piemiņas dienā, Jelgavas centrā bariņš sirmu kundžu un vīru sakāps pašu noīrētā autobusā, lai dotos uz Lestenes brāļu kapiem. Starp viņiem būs arī Jānis Turakovs. Kā pats saka, vienīgais latgaļu ganu zēns Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļā.
Rīgā pie Brīvības pieminekļa šajā dienā atkal varētu sanākt bēdīgi slavena “fašistu” un “antifašistu” konfrontācija. Bet kāds, piemēram, J.Turakovs, bijis fašists? Viņš divas reizes bēguļojis no iesaukšanas vācu armijā un divas reizes arestēts. Pat padomju laikos nevarēja atrast iemeslu, par ko viņu notiesāt! Tiesa, Jānis stāsta, ka frontē par triju tanku sašaušanu bijis apbalvots ar tā laika vienu no augstākajiem vācu karavīru apbalvojumiem – Dzelzs krustu. Taču frontē skaidrs bija viens: ja nešausi tu – nošaus tevi.
Krievu zaldāti gūstekņus neņēmuši
Austrumprūsijā viņš kopā ar nu jau aizsaulē aizgājušo jelgavnieku Pēteri Krūmiņu nonāca aplenkumā. Visapkārt līdzens purvs, kam pa vidu dzelzceļš, kura uzbērumā nostiprinājies pretinieks. Situācija bezcerīga. Kādi desmit, divpadsmit latviešu vīri pacēluši rokas un gājuši padoties. Viņi nopļauti ar ložmetēju. Komandieris, agrākais Latvijas armijas kapteinis, pieņēmis lēmumu sagaidīt tumsu, tad atstāt kareivju katliņus, smago uzkabi pozīcijās un, paņemot tikai ieročus, gar dzelzceļa uzbērumu līst pretiniekam “gar degunu”. Tā desmit vīru grupa tikusi no aplenkuma ārā. P.Krūmiņš bijis ievainots un kritis gūstā. Arī viņu toreiz kāds nelietis zaldāts domājis nošaut, bet virsnieks izsitis stobru no rokām un teicis: “Lai dzīvo.” “Maz mēs Daugavas Vanagos ar Pēteri paspējām parunāties, bet šo man viņš stāstīja,” piebilst Jānis.
Kara beigas Dānijā
Kara pašās beigās Jānis ar 15. divīzijas paliekām nokļuva Dānijas teritorijā Bornholmas salā.
“12. aprīlī man rokā trāpīja šķemba, un mēs, seši ievainotie, tikām novietoti atsevišķā mājā. Kādu rītu skatāmies – nav ne priekšniecības, ne pārējo karavīru! Par mums bija aizmirsuši,” stāsta leģionārs. Kāds dāņu vecītis, kurš prata krieviski, laipni iedevis latviešiem privātās drēbes. Savas karavīru formas ar uzšuvēm un apbalvojumiem viņi paslēpuši. Pēc kapitulācijas pirmie Borholmā ieradušies amerikāņi. Ar motocikliem izbraukuši salai cauri un pazuduši. Pēc 9. maija salā izcēlušies krievi. Viņi vīriešiem pārbaudījuši dokumentus. Jāni un pārējos piecus latviešus arestējuši un tad ar nelielu kuteri veduši uz Gdaņsku. Jūra viļņojās. Pa ceļam vienu gūstekni no klāja noskaloja, bet vedēji to pat nemanījuši. Pēc tam Jānis nonācis filtrācijas nometnēs, līdz beidzot ar sarkanajā armijā karojušā brāļa Jāzepa palīdzību viņam izdevies pierādīt, ka leģionā nebija stājies brīvprātīgi, un Jānis atbrīvots.
Kā būtu, ja būtu
Zināms, ka 136 leģionārus, kas kara beigās no Bornholmas salas devās patvērumu meklēt Zviedrijā, 1946. gada janvārī izdeva Padomju Savienībai. 1994. gadā Zviedrijas karalis par to atvainojās, uzaicinādams vēl dzīvus palikušos 35 vīrus apmeklēt Zviedriju. Bornholmas sala kā vistālāk uz austrumiem izvietotā Dānijas teritorija bija diskusiju objekts aukstā kara laikā līdz pat padomju impērijas sabrukumam, kad pasaulē konfrontēja NATO un Varšavas līguma valstis. Dāņi kā NATO dalībnieki filosofiski jautāja: “Vai tiešām amerikāņi mestu Maskavai virsū bumbas, ja krievi Bornholmas salā izceltos vēlreiz?” Aukstais karš beidzies, bet filosofiskais jautājums “Cik efektīva ir kolektīvā drošība?” nu jau aktuāls Latvijas un NATO sakarā.
Pēc kara J.Turakovs dzimtajā pusē atgriezties nevarēja, skaitījies fašists, ko pat nedrīkst ņemt kolhozā. Pārdzīvojumu un nepelnītu nosodījumu bijis daudz. Arī brālim, kas karoja padomju pusē, nav viegli. Viņa veselība cietusi vēl smagāk. Sirdī aizvien paliek jautājums: “Kur palika vecākais brālis Antons, ko 1940. gadā okupanti arestēja un par kuru ģimenei nav ziņu?”
Vecumdienas Jānis kopā ar sievu Stefāniju vada klusi un mierīgi, līdzi jūtot bērniem, mazbērniem.
***
Jānis Turakovs
Dzimis 1923. gadā Ludzas apriņķa Nirzas pagastā
1942. – 1943. gadā dienējis vācu darba bataljonā Igaunijā.
1943. gada rudenī iesaukts Latviešu leģiona 15. divīzijā.
1944. – 1945. gadā piedalījies kaujās Austrumprūsijā, kur par varonību apbalvots ar Dzelzs krustu.
1945. gada maijā saņemts gūstā Dānijai piederošajā Bornholmas salā. Pēc tam līdz 1946. gadam atrodas filtrācijas nometnēs Gdaņskā, Harkovā un Rīgā.
Pēc kara strādājis Kalnciema akmeņlauztuvēs, LLU, Jelgavas Siltumtīklos.
1968. gadā apprecas ar Stefāniju.
