20. gadsimta sākumā vācbaltiešu (lietoju vācu literatūrā doto Baltijas vāciešu apzīmējumu «deutschbalten» – aut.) vēsturnieki vēl atradās kultūras nesēju jeb kultūrtrēģerisma teorijas ietekmē.
20. gadsimta sākumā vācbaltiešu (lietoju vācu literatūrā doto Baltijas vāciešu apzīmējumu “deutschbalten” – aut.) vēsturnieki vēl atradās kultūras nesēju jeb kultūrtrēģerisma teorijas ietekmē. Tā jūtami pastiprinājās 1905. gada revolūcijas notikumu iespaidā.
Ļoti zīmīgs te ir politikas zinātņu doktora un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedra Aleksandra Georga Tranze – Rozeneka darbs “Latviešu revolūcija” (“Die lettische Revolution” – vācu val.), kas parāda ģermāniskās kultūras izšķirošo lomu Latvijas vēsturē, īpaši latviešu kultūras attīstībā. Tranze – Rozeneka uzskati bija radikālākie, bet zināmu ietekmi tas atstāja uz citiem vācu tautības Baltijas vēsturnieku pētījumiem. Tomēr vācbaltu vēsturnieku vidū radās arī liberālāki uzskati un pētījumi. Viņu vidū pieminami brāļi Ernsts (1862 – 1945) un Augusts (1863 – 1924) Zerafimi.
Brāļi ir Jelgavas advokāta Ferdinanda Zerafima dēli. Abi beidza Hercoga Pētera ģimnāziju un studēja Tērbatas Universitātē, tikai Ernsts – vēsturi, bet Augusts – filoloģiju. Ernsts vēlāk kļuva aktīvs žurnālists, vairāku laikrakstu redaktors. Taču pēc Latvijas Republikas izveidošanās viņš atstāja Baltiju un bija Kēnigsbergas vadošā laikraksta Austrumeiropas nodaļas vadītājs. Prūsijā arī 1945. gada maijā miris. Augusts pēc studijām Tērbatā četrus gadus papildināja zināšanas vēsturē Berlīnes un Kēnigsbergas universitātēs. Kēnigsbergā viņš ieguva Austrumeiropas un Prūsijas vēstures profesora vietu. Mūža nogalē bijis Kēnigsbergas pilsētas bibliotēkas un arhīva direktors.
Brāļi Zerafimi par Baltijas vēsturi sarakstījuši vairākas populāras grāmatas. Pazīstamākā ir 1904. gadā Tallinā izdotā “Baltijas vēsture” (“Baltische Geschichte” – vācu val.). Vecākais brālis Ernsts veicis pētījuma lielāko daļu, bet jaunākais Augusts sarakstījis 3. sējumu, kas veltīts Kurzemes un Zemgales hercogistei. To arī mūsdienu latviešu vēsturnieki zinātņu doktore Mārīte Jakovļeva, profesors Teodors Zeids vērtē augstu. Šajā brāļu Zerafimu kopdarbā sākotnējā auditorija parādīta jau apakšvirsrakstā, kur minēts, ka pētījums veltīts “vācu sabiedrībai Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē, kas veic darbu garīgai un saimnieciskai mūsu dzimtenes atdzimšanai”. Jau priekšvārdā autori norādīja, ka vācbaltiešiem situācija attiecīgajā momentā ir grūta, viņiem nepieciešama vēstures apzināšanās, lai varētu domāt par nākotni, turklāt vācbaltu vēsture nav noslēgta. Tā saistīta ar visas vācu tautas vēsturi.
Baltijas vāciešiem, sākot ar 16. gadsimtu, bija jāpārdzīvo citu lielvalstu kundzība. Tomēr nekādi ārējie apstākļi nevarēja iznīcināt šajā zemē iesakņojušos vācu kultūru, tāpēc Baltijas vēstures pētījuma mērķis bija ar pagātnes zināšanu dot vācbaltiešiem un nevācu Baltijas iedzīvotājiem izpratni par aktuālajām sabiedrības problēmām. Ernsts un Augusts Zerafimi akcentu lika uz vācbaltiešu faktoru Baltijas vēsturē, tomēr viņu vēstures redzējumā parādās arī vietējie Baltijas iedzīvotāji.
Šajā sakarā interesants ir 1913. gadā publicētais Ernsta Zerafima raksts “Muižkungs un zemnieks Baltijas provincēs”, kas atklāja aktuālu vēstures problēmu. Proti, pēc paša autora rakstītā, “pretrunas starp zemi kolonizējušajiem un valdošajiem vācu tautības iedzīvotājiem un nevāciem, kas dzīvoja Livonijā pirms vāciešu ienākšanas, ir Baltijas vēstures svarīgākā līnija”. Kā lielāko problēmu autors minēja dzimtbūšanu. Tā sāka aktualizēties 15. gadsimtā līdz ar muižas iekļaušanos naudas preču attiecībās, kad bruņinieks pārtapa par muižas saimnieku. Vācu muižniecības kļūda bija tā, ka šī kārta tik ilgi turējās pie dzimtbūšanas politikas. Jāpiebilst, ka to vēlāk veicināja arī pakļaušanās krievu dzimtbūšanas tradīcijām. Labākais variants vācu muižniecībai, pēc Ernsta Zerafima domām, bija sākt dzimtbūšanas atcelšanu jau kopš zviedru reformu laika.
Augusta Zerafima raksts “Ernsta Johanna Bīrona dzīve izsūtījumā” paver jaunu skatījumu uz šā Kurzemes un Zemgales hercoga personību. Autors balstījies uz jaunu, maz izmantotu avotu – Ernsta Johanna Bīrona vēstulēm no izsūtījuma Jaroslavļā. Ja arī šīm vēstulēm nav lielas nozīmes politiskajā vēsturē, tad, pēc vācbaltu vēsturnieka domām, tajās ir vērtīga informācija par hercoga cilvēciskajām īpašībām. Tās liecina, ka hercogs patiesībā bijis iejūtīgs pret saviem padotajiem un ģimeni. Viņš varbūt drīzāk bijis piekāpīgs, nevis tāds, kādu to bieži apzīmē krievu historiogrāfija, – despotisks un valdonīgs. Augusts Zerafims arī parāda, ka Bīrona tiesā lielākie un būtiskākie apsūdzētāji bija viņa līdzgaitnieki, kas bija ieinteresēti viņu gāzt no Krievijas pavaldoņa troņa, turklāt uzvelt visu vainu Bīronam par viņu pašu izdarīto. Augusta Zerafima raksts ir interesants ar izvēlēto avotu bāzi – nepublicētām vēstulēm, kas parāda sava raksta varoņa rakstura un sociāli psiholoģiskās īpašības.
Brāļi Zerafimi ir pētījuši Krievijas caru politiku Baltijā, Napoleona karu Krievijā un citas tēmas. Mēs varam lepoties, ka Jelgavā dzimušajiem Ernstam un Augustam Zerafimiem ir paliekoša vieta mūsu vēstures zinātnē.
