Kopš 1987. gada ar nelieliem pārtraukumiem septembrī Jelgavā tradicionāli pulcējas ugunsdzēsēji – gan profesionāļi, gan brīvprātīgie –, lai pierādītu savu prasmi cīņā ar uguni.
Kopš 1987. gada ar nelieliem pārtraukumiem septembrī Jelgavā tradicionāli pulcējas ugunsdzēsēji – gan profesionāļi, gan brīvprātīgie –, lai pierādītu savu prasmi cīņā ar uguni. Lai gan reālu ugunsgrēka liesmu šajās sacensībās nav, dalībniekiem jābūt ne tikai ātriem, bet arī precīziem un nepagurstošiem. Gadu gaitā pierādījies, ka “Brašais ugunsdzēsējs” ir ne tikai konkurence, bet arī kopā sanākšana un izklaide, jo ikdienā ne tik bieži, kā gribētos, izdodas satikt kolēģus un vienādi domājušos no visām Latvijas malām. Tāpēc gribas cerēt, ka šī tradīcija saglabāsies vēl daudzus gadus, bet, vai tā būs, rādīs laiks.
Gadskārtējās valsts mēroga sacensības “Brašais ugunsdzēsējs” organizē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jelgavas brigāde un Jelgavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (BUB), ik gadu tajās piedalās apmēram pussimts komandu no visas Latvijas. Dalībnieku rekords tika piedzīvots pagājušajā gadā, kad par brašākā ugunsdzēsēja titulu sacentās 62 komandas. Šogad startējošo skaits nedaudz saruka – līdz 49 komandām –, to organizatori skaidro gan ar degvielas cenu straujo kāpumu, gan dažādu apstākļu sakritību, taču tik un tā cīņa par godalgotajām vietām izvērtās gana sīva un ko redzēt bija arī skatītājiem.
Brīvprātīgie izgriež pogas profesionāļiem
Jelgavas BUB valdes priekšsēdētājs Māris Bitāns dokumentālu apliecinājumu “Brašā ugunsdzēsēja” sacensībām atradis no 1987. gada, taču uzsver, ka aculiecinieki tādas atminoties no vēl senākiem laikiem.
“1987. gadā sacensībās piedalījās septiņas komandas – gan profesionāļi, gan brīvprātīgie –, un, kas ir apbrīnojami, – brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandas (BUK) izrādījās labākas,” stāsta M.Bitāns.
Tolaik distances garums visiem bija vienāds (tagad sievietēm un jauniešiem tās ir īsākas, bet brīvprātīgie un profesionāļi tiek vērtēti atsevišķi), tāpēc vēl jo lielāks ir pārsteigums, ka profesionāļu (toreiz – patstāvīgo militarizēto ugunsdzēsēju daļu darbinieki) komanda ieņēma tikai trešo vietu, nespējot apsteigt Jelgavas rajona Kinodirekcijas BUK un Ozolnieku sieviešu BUK. Ozolniekos brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustībai ir ļoti senas tradīcijas un tā bijusi ļoti aktīva. Diemžēl pēdējos gados aktivitāte gājusi mazumā, lai gan vēl pērn “Brašajā ugunsdzēsējā” piedalījās vairākas Ozolnieku komandas.
Ar laiku, palielinoties komandu skaitam, sāka vērtēt atsevišķi gan sievietes un jauniešus, gan brīvprātīgos ugunsdzēsējus. Skolēnu piedalīšanos “Brašajā ugunsdzēsējā” nedaudz traucē tas, ka sacensības notiek septembrī – neilgi pēc tam, kad sācies jaunais mācību gads, līdz ar to ne vienmēr iespējams komandas noorganizēt un apmācīt, ja vien tas netiek darīts jau vasarā. Tiesa, M.Bitāns uzsver – ja ir vēlēšanās, viss ir izdarāms. To pierāda Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolēni. Šogad gan minētās skolas komandu sacensībās neizdevās sagaidīt – dalību izjauca ieskaite vienā no mācību priekšmetiem.
Turklāt, tā kā “Brašais ugunsdzēsējs” nav vienīgās tāda veida sacensības Latvijā, tad sīva cīņa starp komandām turpinās visu gadu. Tā, piemēram, Jūrmalā jau ilgus gadus notiek ugunsdzēsēju sacensības “Vecais jūras vilks”, bet labākie mūsu valsts pārstāvji mēdz piedalīties arī Baltijas valstu ugunsdzēsēju sacensībās.
Mērķi “sašauj” ar ūdeni
Kopš pirmā gada sacensību veids palicis nemainīgs – dalībnieki mērojas veiklībā, izvēršoties kaujai ar motorsūkni. Proti, ugunsdzēsējiem ar motorsūkni jāpiepilda “mērķis” – desmit litru piltuve. No malas uzdevums izskatās vienkāršs, taču tas ir vairāku lietu komplekss, kurā tikai sīkai niansei atliek noiet greizi, lai izjuktu viss pārējais.
Distances garums vīriešiem ir 100 metru, sievietēm un jauniešiem – 60 metru, vēl papildus jāveic desmit metru posms līdz platformai, uz kuras atrodas motorsūknis, kā arī vingrinājumam nepieciešamais ugunsdzēsības inventārs. Komandām (katrā pieci cilvēki) jāpieskrien pie platformas, jāsavieno šļūtenes, jānodrošina ūdens piegāde tām un jādodas distancē, kuras galā ir divi mērķi – desmit litru piltuves –, kas jāpiepilda ar ūdeni. Kad tas izdarīts, izlec signālkarodziņš, kas tiek uzskatīts par uzdevuma paveikšanas zīmi.
Kā “Ziņām” šogad sacensībās atzina vairāki dalībnieki, nākas būt ļoti precīziem, jo, neprecīzi trāpot mērķī, nepieciešams ilgs laiks, lai piltuvi piepildītu. “Un šļūteni arī nemaz nav viegli noturēt, lai gan ūdens tiek laists tikai ar 12 atmosfēru lielu spiedienu (dzēšot ugunsgrēku, ūdens palaišanas spiediens ir vairākas reizes lielāks – I.K.),” skaidro kāda Vangažu (Rīgas rajona) BUK dalībniece.
Vīrieši distanci veic mazāk nekā minūtes laikā (labākais rezultāts pat ir zem 40 sekundēm). Šis gads pierādīja, ka reizēm BUK var izrādīties ašāki par saviem profesionāliem kolēģiem.
Komandas vispirms cīnās par iekļūšanu finālā, bet tad – par godalgotajām vietām. Jāiebilst, ka VUGD komandām sacensības “Brašais ugunsdzēsējs” ir obligātas, jo tajās iegūtie rezultāti tiek ņemti vērā dienesta spartakiādes kopvērtējumā.
Atgriežas “Daugavas” stadionā
Tradicionāli šo sacensību uzvarētāji saņem ceļojošo balvu, medaļas un piemiņas veltes, kuras iespējams sarūpēt, tikai pateicoties labiem cilvēkiem un organizācijām, kā arī BUB līdzekļiem. Savs ceļojošais kauss ir gan brīvprātīgajiem, gan profesionāļiem. Šogad starp VUGD komandām galveno balvu savā īpašumā atļāva paturēt Rīgas rajonam, kas “Brašajā ugunsdzēsējā” uzvarējis trīs gadus pēc kārtas, tāpēc nu kausa vietā stājies jauns – tāds pats. Pēdējās vietas ieguvēji saņem cerību balvu – lai nesašļūk, bet kārtīgi gatavojas nākamā gada cīņai. Neiztrūkstoša ir tradīcija – uzvarētāji veic goda apli Leonam Kesminam piederošajā vecajā ugunsdzēsēju automašīnā “Ford Vairogs”.
Pēdējos divos gados “Brašais ugunsdzēsējs” atgriezies vēl pie kādas senas tradīcijas. Pirmās sacensības notika “Daugavas” stadionā Jelgavā, arī šogad un pērn tās atkal risinājās tajā pašā vietā. Pirms tam ugunsdzēsēji sacentās pļavā Lielupes krastā iepretī Jelgavas pilij, taču tā nebija labākā vieta šāda veida sacensībām. Galvenokārt jau tāpēc, ka pļavā ir vējains, kas ne vienam vien dalībniekam “iesita robu” veselībā, jo sacensību laikā ūdens nokļuva arī uz apģērba.
Savukārt stadionā ugunsdzēsēju spēkošanos ļāva organizēt nelabprāt, jo pēc tam zāliens pārvērtās dīķī. Par laimi, tagad “Daugavas” stadionā sporta sacensības nenotiek tik bieži, lai peļķes nepaspētu nožūt.
Cer, ka tradīcija nenomirs
Diemžēl šogad dzirdamas runas, ka ugunsdzēsēju sports ir nevajadzīga un nerentabla nodarbe, tāpēc tuvāko divu nedēļu laikā VUGD brigāžu komandieriem jāiesniedz priekšlikumi, kas no ugunsdzēsēju sporta būtu jāsaglabā un vai vispār tas ir vajadzīgs.
“Domāju, ka sportošana ugunsdzēsējiem noteikti ir nepieciešama, jo tā palīdz viņiem būt labā fiziskā formā. Protams, diskutējams ir jautājums, cik plašām sacensībām jābūt un cik sporta veidos jānotiek. Šķiet, nākamajos gados to skaits tiks samazināts, kaut vai lai taupītu degvielu,” atzīst VUGD Jelgavas brigādes komandieris Aldis Feldmanis.
Savukārt M.Bitāns ir pārliecināts – brīvprātīgie ugunsdzēsēji sportos vienmēr, tikai vajag, lai atrastos kāds entuziasts, kas būtu ar mieru organizēt komandas, trenēt tās un ieaudzināt dalībniekos cīņas sparu.
“Žēl, ka valdība šo pasākumu neatbalsta. Tas ir labs veids, kā jauniešus iesaistīt aktīvās darbībās, neļaujot viņiem klaiņot pa ielām un nezin ar ko nodarboties. Ugunsdzēsības sports ir tāda labdabīga slimība – tie, kas pamēģina, no tā vairs nespēj aiziet līdz sirmam vecumam,” viņš piebilst.
***
Šā gada “Brašā ugunsdzēsēja” uzvarētāji VUGD komandām
1. Jūrmala
2. Valka
3. Dobele
BUB komandām
Vīriešiem
1. “Valpro” (Valmieras rajons)
2. Zemnieku saimniecība “Ievlejas” (Valmieras rajons)
3. Tērvetes BUK
Sievietēm
1. Vangaži (Rīgas rajons)
2. “Valpro” (Valmieras rajons)
3. “Valpro” juniores (Valmieras rajons)
Jauniešiem
1. “Valpro” (Valmieras rajons)
2. Vangaži (Rīgas rajons)
3. Valkas BUK
