Piedzīvojumi dižkoku meklējumos Jelgavas novadā.
Vairākas reizes “Ziņu” redakcijā neatlaidīgi atbalstu meklēja 77 gadus vecais jelgavnieks Aleksejs Gaidamovičs. Savam vecumam neparasti mundrs vīrs, kas bieži vien sēņo un ogo, strādā dārza darbus, kā arī darbojas Jelgavas Pensionāru biedrībā, kur viņu vairāk pazīst ar vārdu Aleksis. Vecais vīrs aizrautīgi stāstīja par savām bērnības mājām – Vecsvirlaukas pagasta Dabīsiem. No šīm mājām mūsdienās nav palicis nekas, taču Gaidamoviča kungs aizrautīgi runāja par to, ka agrākajā māju pagalmā aug ozols, kas noteikti ir dižkoks un īpaši jāsaudzē.
Ceļvedis uz bērnības vietām
Ik pa laikam Dabas aizsardzības pārvalde rīko dižkoku apzināšanas akcijas. Šādā akcijā 2015. gada nogalē Jelgavas novadā vien atklāti 32 iepriekš nereģistrēti dižkoki, taču Jaunsvirlaukas pagastā neviens no tiem reģistrēts nebija. Tā redakcijā nolēmām doties ekspedīcijā uz Alekseja Gaidamoviča norādīto vietu. Ekspedīcijas vadību uzņēmās arborists un koku eksperts Gvido Leiburgs. Viņam līdzi bija nepieciešamie instrumenti, ar kuru palīdzību varētu noteikt koka parametrus un līdz ar to atbildēt uz jautājumu, vai Alekša bērnības ozols ir dižkoks vai nav.
Jaunsvirlaukas pagasta pārvaldē zemes īpašums Dabīsi nav reģistrēts, toties ir septiņus hektārus liels Dabīšu lauksaimniecības zemes īpašums. Vēlāk, salīdzinot dokumentus, atklājās, ka gan Dabīši, kas pastāv mūsdienu dokumentos, gan Dabīsi, kas spilgti dzīvo Alekseja Gaidamoviča atmiņās, ir viena un tā pati vieta.
Kaut arī ceļš no Alekseja Gaidamoviča mājām Pārlielupē, RAF rajonā, līdz Vecsvirlaukas mežam ir vairāk nekā desmit kilometru, ekspedīcijas ceļvedis teica, ka nesen tur jau esot bijis. Atbraucis ar velosipēdu. Ķiršu ceļa malā, kas ved cauri Vecsvirlaukas mežam, šogad labi aug mellenes. Ar sēnēm gan beidzamajās sausajās nedēļās ir tā knapāk.
Tuvojoties bērnības mājām, Aleksejs atklāja savas bērnības atmiņas. Viņš piedzima kara laikā 1942. gadā Jelgavā poļu laukstrādnieku Jāzepa un Jadvigas četru bērnu ģimenē kā jaunākais dēls. Gudri un čakli strādājot, Alekseja vecāki bija kļuvuši par rentniekiem Vecsvirlaukas pagasta Dabīsos. Māju saimniekus Aleksis neatceras. Ģimenē vēlāk stāstīts, ka tie bijuši labi cilvēki, turklāt saimniece – skaista sieviete. Saimniecība bijusi kā laukos pieklājas – gan zeme, gan lopi. Dabīsu mājas uzceltas īsi pirms okupācijas. Gaidamoviču ģimenē bija saglabājies nostāsts, ka 1944. gadā, tuvojoties frontei, Dabīsu saimnieki atstājuši mājas un varbūt pat Latviju. Vairāk par viņiem Aleksim ziņu nav. Blakus Dabīsiem pie meža bijuši ierīkoti bunkuri. “Droši vien vācu,” spiež bērnībā karu piedzīvojušais vīrs. Vācieši Jāzepu Gaidamoviču kā četru bērnu tēvu armijā nav mobilizējuši, taču krievi gan. Apmēram gadu tēvs bijis prom. Jaunie okupanti paņēmuši arī saimniecībā labāko no diviem zirgiem. Pēc gada tēvs laimīgi atgriezies no kara.
Pēckara traģiskais laiks
Gaidamoviču ģimene turpinājusi dzīvot Dabīsos. Mājās bijis arī strādnieks jeb, kā pa vecam teica, kalps. Vecāki viņam sacījuši, ka pienācīgu algu maksāt nevar, jo visapkārt ir liels trūkums. Taču šis cilvēks, vai nu slimības, vai ļaunuma apsēsts, kad Jāzeps un Jadviga bija aizbraukuši Jelgavā uz tirgu, pielaidis Dabīšiem uguni. Bērni tajā laikā mājās bija vieni. Trīspadsmitgadīgajam Jānim izdevies izglābt trīsgadīgo brāli Alekseju. Izglābusies arī māsa Vilija. Taču jaunākā māsa Lonija sadega.
Pēc traģēdijas Gaidamoviču ģimene pārnākusi dzīvot uz kaimiņu mājām – Vangaļiem un vēlāk Slimpjiem. Aleksis atceras, ka bērni nākuši uz Dabīsu dārzu ēst jāņogas, upenes un ķiršus. Viņš atminas arī kādu trauksmainu nakti 1955. gadā, kad, bēgot no piespiedu stāšanās kolhozā, Gaidamoviču ģimene slepus pārcēlusies uz Penkuli, kur vecāki dabūjuši darbu dārzniecībā un ļaudis tomēr dzīvojuši brīvāk. Pēc gada ģimene pārcēlās uz Jelgavas nomali – Valekiem. Jaunībā Liepājā Aleksejs izmācījās par autoatslēdznieku. Visilgāk – 27 gadus – nostrādājis par mehāniķi konservu fabrikā Valgundes pagasta Vītoliņos, tur viņš pārzinājis visas fabrikas iekārtas.
Arī šodien uz Dabīsu mājām iet ceļš. Tas aizved uz iekoptu pļavu ar augstvērtīgu bioloģisko zālāju. Turpat arī ainaviski skaistā rindā stāv trīs ozoli, trīs vīksnas un kļava. Koku rinda liecina, ka jau pirms gadiem divsimt šai vietā varēja būt kādas mājas vai vismaz ceļš. Turpat pie ozoliem rindā stāv ruļļi ar skābbarību. Kaut arī tuvumā neredz ne mājas, ne elektrības vadus, varēja dzirdēt, ka kaut kur tālāk pukšķ vecāks traktors. Dabīsu zemei tuvākās mūsdienās neapdzīvotās mājas “Slimpji” atrodas aptuveni divu kilometru attālumā.
Dižozolu derētu saskavot
Dižozols stāv rindā pirmais. Vainags ir simetrisks, līdzīgs tam, kāds savulaik bija uz piecu latu banknotes. Gvido Leiburgs 1,3 metru augstumā veica koka apkārtmērījumu. Rezultāts – 5,61 metri. Tuvāk zemei koka tievākajā vietā – 5,27. Abi mērījumi liecināja, ka tas ir dižkoks. Šim statusam mūsdienās ozolam pietiktu tikai ar četriem metriem. Apmēram divu metru augstumā virs zemes stumbrs sadalās trijos lielos zaros. Gvido Leiburgs spriež, ka šajā vietā vajadzētu ozolu nostiprināt ar metāla savilcēju (tādu, kas iztur 8–10 tonnas). “Koks ir veselīgs un pašlaik vēl turas kopā labi. Taču V veidā ieaugusi koksne pamazām plēš koku vaļā, un stumbram vajadzētu palīdzēt sevi saturēt. Ja lielā vējā kāda no trīs ozola daļām atlūzīs, tas vairs nebūs dižkoks,” spriež eksperts. Viņš izmērīja arī Dabīsu ozola augstumu, kas bija 24 metri. Izlūzušā zara vietā pēdas (izkārnījumus) bija atstājusi marmora rožvabole, kas arī ir aizsargājama.
Dižkoka statuss nozīmē to, ka aizsargājamā koka teritorijā ir aizliegts veikt darbības, kas kavē tā augšanu un dabisko attīstību. Pie dižkoka nedrīkst novietot lietas, piemēram, malku, būvmateriālus, kas aizsedz skatu uz koku vai ierobežo piekļuvi. Dižkokiem tiek doti arī vārdi. Gvido Leiburgs minēja, ka savulaik Imants Ziedonis aicināja dot dižkokiem lauku māju vārdus. Vēl aizvien laukos iedzīvotāju kļūst mazāk, izzūd viensētas, pat veseli ciemi. Bet dižkoks var nest veco māju vārdu vēl vairāku simtu gadu tālā perspektīvā. Tā 2. augusta vakarā Dabas aizsardzības pārvaldes datu bāzē tapa reģistrēts Dabīsu ozols. Runājot par tā vecumu, Gvido Leiburgs spriež, ka tam ir vismaz divsimt gadu. Iespējams, tas ir pat vienā vecumā ar blakus rindā augošo ozolu, kura apkārtmērs ir tikai trīs metri, taču plašais zaru trīsžuburis licis tam augt krietni straujāk.
Ir novērots, ka turpina augt arī vairākus simtus gadu veci ozoli. Piemēram, Baltijā lielākais Kaives ozols, kas atrodas pie Tukuma Sēmes pagastā, pirmo reizi presē aprakstīts 1924. gadā. Toreiz minēts, ka vidū tam bija dobums, bet apkārtmērs – 8,5 metri. 1974. gadā šis rādītājs jau bija 9,35 metri, bet 2013. gadā – 10,4 metri. Koku var aptvert tikai deviņi pieauguši cilvēki. Tiek lēsts, ka Kaives ozola vecums ir apmēram piecsimt gadu.
Apskatot dižozolam tuvāko koku rindu, kurā ir trīs ozoli un trīs vīksnas, eksperta Gvido Leiburga uzmanību piesaistīja lielākā – 25 metrus augstā – vīksna, kuras apkārtmērs izrādījās precīzi četri metri. Arī tā ir dižkoks. Tai ir plašs C veida dobums, kas turpinās līdz apmēram astoņu metru augstumam.
Atceļā pie Sesavas upes tilta (apmēram trīs kilometrus no Jelgavas–Bauskas šosejas) piestājām pie liepas, ko Gvido zināja jau nepilnus divdesmit gadus, kad viņam to parādīja dabas aizsardzības speciālists Oskars Dinka. Liepas apkārtmērs tagad ir 4,53 metri. Laika gaitā kokam izveidojies C veida dobums, taču tajā izaudzis jauns stumbrs, kas koku dara stabilāku. Kāds bija iedzinis liepas stumbrā kāpšļus, pa kuriem pakāpjoties varēja iesēsties kokā apmēram trīs metru augstumā un vērot Sesavas tiltu uz Ķiršu ceļa. Mednieki šo tiltiņu iesaukuši par Alnīša tiltu. Iespējams, kāds mednieks tur ir sēdējis uz vakts. Atverot Dabas aizsardzības pārvaldes datu bāzi, atklājās, ka arī šī liepa nav dižkoku reģistrā. Tā nu tur tagad ir pierakstīta kā Mednieku liepa. Tas, pieminot tuvumā esošo mednieku pirtiņu, par ko savulaik runājis Oskars Dinka. Zināms, ka šī pirtiņa pārkurināta nodega. Dižā liepa atrodas uz agrāko Malderu māju zemes.
Tā galu galā iznāca, ka, braucot meklēt vienu dižkoku, atradās trīs.
Pašvaldība var lūgt, bet ne atbalstīt
Pašvaldība, tāpat kā Dabas aizsardzības pārvalde, var tikai lūgt saudzēt un sakopt savus dižkokus. Speciālista ieteiktā ozola stīpošana izmaksā aptuveni līdz 300 eiro. Iespējams, ņemot vērā koka apmērus, šādas stīpas ir nepieciešamas divas. Iedzīvotājam tie ir lieli izdevumi. Turklāt šajā gadījumā būtu nepieciešams arī atvieglot ozola vainagu. Līdz ar to kopsummā jau sanāk pat tūkstoš eiro. Lai gan ozoli ir ļoti sīksti koki, turas līdz pēdējam, tā vēl nav garantija, ka šie atbalsta pasākumi palīdzēs.
Dabīsu ozols ir mazāks par Jelgavas apkārtnē lielāko Senču ozolu, kas aug Garozas pamatskolas pagalmā (tā apkārtmērs 6,96 centimetri) un no kura tradicionāli 1. septembrī, sveicot pirmklasniekus, lien laukā “raganiņa”. Arī Dabīsu ozols ir ar savu stāstu, kas pat nav vēl īsti skaidrs.
Par dižozoliem ir nostāsti
Ļaudis stāsta, ka Kaives muižā, kas atrodas netālu no Baltijas valstīs lielākā ozola (ap 13 kilometru no Tukuma), senāk bijis klosteris. Ziemeļu kara gados tas izpostīts. Tajā laikā zem ozola saknēm paglabātas trīs muciņas zelta. Sakarā ar šiem nostāstiem ap ozola saknēm nesen vēl redzēti rokamies „meklētāji”, bet saknes noaugušas cieti kā čuguna vāks.
Žurnāls “Nedēļa” 1924. gada 30. oktobrī
