«Ar prātu Krieviju nesaprast,» šis krievu dzejnieka Fjodora Tjutčeva citāts joprojām ir aktuāls. Īpaši vidusmēra Jelgavas iedzīvotājiem, kas, pārvietojoties ar savu automašīnu, vairākas vasaras dienas pavadījuši kaimiņvalstī
Ceļojuma mērķis bija apmeklēt lielāko Krievijas vasaras rokfestivālu, apskatot arī valsts, iespējams, romantiskāko un skaistāko pilsētu – Sanktpēterburgu. Neliels mūsu atskats uz ceļojuma praktisko daļu citiem tūristiem palīdzēs nepiedzīvot kultūršoku, kas var sākties jau uz mūsu valsts robežas.Uz robežas – septiņas stundasPirmais maršruta galapunkts atradās Tverjas apgabalā, tāpēc Latvijas – Krievijas robeža jāšķērso Terehovas robežkontroles punktā. Taču, sazinoties ar robežsardzes vietējo pārvaldi, ieteikts braukt caur Grebņevu, jo tur salīdzinājumā ar Terehovas 100 rindā ir vien dažas vieglās automašīnas. Rindā nostājamies pulksten 15.30 pēc Latvijas laika. Gara smago rinda, mēs savā esam divpadsmitie. Priekšā stāvošie bariņos pa pāris šoferiem, no saviem auto izkāpuši, runājas, sēkliņas ēzdami. Lielākā daļa mašīnu – padsmitgadīgi parūsējuši «pasāti», kas liecina, ka šoferīši ilgākam ceļam nav gatavi. Viņu mērķis – pārrobežā tuvākais benzīntanks, kur nopirkto degvielu un cigaretes divreiz dārgāk varēs pārdot tautiešiem tuvējā Kārsavā, Ludzā un Rēzeknē.Lai arī katrs izdzīvo, kā māk, un apgalvot, ka visi pāri robežai ved kontrabandu, nevar, šis tas tomēr tracina. Tiklīdz luksoforā, kas ļauj iebraukt pārbaudes punktā, iedegas zaļā gaisma, no rindas aizmugures, kaucot riepām, priekšā aizdrāžas vēl kāds auto, kuram savējie jau aiztaupījuši vietu. Un tādu bija vismaz pieci. Gaidot savu zaļo signālu, pirms tikšanās ar Latvijas robežsargiem pavadām divarpus stundu. Šaipus robežai bija iespēja novērtēt arī pārvietojamo tualeti. Neviļus rodas jautājums, vai kāds no Eiropas Savienības lielajiem vīriem ir pārliecinājies, kādi ķemertiņi atrodas uz savienības ārējās robežas.Mūsu robežsargi strādā ātri, taču lielu vilšanos sagādā krievi – viņu pusē nākas pavadīt četras stundas. Iemesls? Vai tad tādam jābūt? Tas gan netraucē viņiem būt bezgala laipniem un izdarīgiem, mūs apkalpojot. Tā uz robežas pavadītas vairāk nekā septiņas stundas.Ceļš uz nekurieniPrieku par robežas šķērsošanu aizēno maksas ceļš. Tas ir kādus četrdesmit kilometrus garš, bedrains, bez horizontālajiem apzīmējumiem, šaurs. Apmēram pieci lati, kas samaksāti, uz tā uzbraucot, noteikti nenonāk tam paredzētajiem mērķiem. Kopumā šosejas Krievijā ir labā stāvoklī, vismaz Eiropas pusē. Tie, kuri bija kaimiņos pirms vairākiem gadiem, atzīst – situācija mainījusies uz labo pusi. Tiesa, šoseju izbaudīt neļauj daudzās apdzīvotās vietas, kas atrodas ik pēc trim, pieciem kilometriem.Redzēta arī šoseja, uz kuras izvietotas jaunas zīmes ar norādēm līdz pat Tallinai, taču, pabraucot kādu gabaliņu, priekšā ir vien daži strādnieki, kas paskaidro – ceļu vēl būvējam, būs gatavs – uz Tallinu varēs aizbraukt.Sava pieeja atkritumu savākšanaiFestivāla teritorijā pārsteidz atkritumu tvertņu neesamība. Laukumā, kas ir divreiz lielāks nekā RAF dzīvojamais masīvs, tās pat nebija plānotas. Tirdzniecības vietās iegādātā alus vai ēdiena traukus roka fani met turpat pļavā lielākās vai mazākās kaudzēs. Nepatīkami. Iespējams, tam ir tīri praktisks skaidrojums – brīvprātīgie, kas festivāla teritoriju uzkopj, atsevišķi lasa plastmasu un skārdenes tālākai pārstrādei. Tā laikam vieglāk.Tāpat pārsteidz, ka trīs festivāla norises dienās 180 tūkstošu lielajā pūlī nav redzēts neviens kautiņš. Un atkal – apkalpojošā personāla laipnība. Īpaši gribas uzteikt policistus, kas gatavi izskaidrot jebkuru jautājumu un iedziļināties katrā situācijā – laikam pāreja no milicijas uz policiju tiešām devusi labus rezultātus.Var vienkārši pastaigātiesPēterburga sagaida ar smaidīgiem jauniem cilvēkiem ielās. Skaistas sievietes, gandrīz visas košās kleitās vai svārkos. Jaunieši, kas uz ielām dzied, dejo. Savam priekam, ne naudas diedelēšanai. Bez tradicionālās tiltu atvēršanas naktī un leģendārās «Auroras» noteikti iesaku vienkārši pasēdēt kādā parkā vai skvērā – īpaša romantikas, cilvēku smaidu un mūzikas skaņu apvīta aura.Vilšanos sagādā pastaigu kuģīša apkalpe. Pirms brauciena pa pilsētas daudzajiem kanāliem un Ņevu vairākiem desmitiem tūristu neviens nepaskaidro, kur atrast glābšanas vestes un kā tās lietot. Nākamajā dienā pēc «Bulgaria» noslīkšanas tas liekas īpaši aktuāli.Metro Pēterburgā maksā kā autobuss JelgavāToties iepriecina Sanktpēterburgas metro – nopērkot monētu par apmēram 50 santīmiem, var pārvietoties tik tālu, cik vēlies. Arī degvielas, alkohola un cigarešu cenas ir divreiz zemākas nekā Latvijā. Pārtikai – augstākas, īpaši gaļai.Interesanta ir situācija ar ieejas biļešu cenām muzejos. Daudzviet ārzemniekiem tā ir divreiz lielāka nekā Krievijas pilsoņiem. Protams, ja vien spēj runāt krieviski bez akcenta, vari pirkt biļeti lētāk, pasi neviens nepārbauda. Cenas ir dažādas – no lata līdz desmit latiem. Hosteļu cenas – arī. Istabiņa viesnīcā pašā centrā četriem uz vienu nakti izmaksāja ap 40 latu. Bija «koju» tipa piedāvājumi nomalē – 30 latu un vairāk. No mūsu skatpunkta vērtējot, krievi pret savu naudu izturas bez cieņas – visur mētājas kapeikas un metāla rubļi, taču arī tur viņus var attaisnot – par pāris rubļiem neko nopirkt nevar.Piesardzīgam jābūt ar takšiem – neatkarīgi no galapunkta sākumcena ir vismaz 20 latu (vairāk par tūkstoti krievu rubļu), bet kaulējoties cenu var nomest vairākās reizēs. Arī auto iespējams izvēlēties – no kā lepnāka līdz sagrabējušiem žiguļiem. Ātrums pilsētā vakarā – virs 90 kilometriem stundā.Bet to visu noteikti bija vērts izbaudīt. Nākamgad festivāls būšot citā vietā, ne pie Tverjas. Tad varēs apmeklēt kādu citu Krievijas pērli.
