Pagājušo trešdien, 14. jūlijā, bija Francijas valsts svētki. Šajā sakarā atcerējos kādu braucienu kopā ar mazliet savādiem, bet interesantiem vīriem, kuri apvienojušies Rīgā, Kara vēstures klubā.
Pagājušo trešdien, 14. jūlijā, bija Francijas valsts svētki. Šajā sakarā atcerējos kādu braucienu kopā ar mazliet savādiem, bet interesantiem vīriem, kuri apvienojušies Rīgā, Kara vēstures klubā. Starp citu, jau kuro gadu janvāra sākumā Latviešu strēlnieku piemiņas sarīkojumā Ložmetējkalnā viņi vienmēr ir klāt. Ģērbušies strēlnieku un vācu karavīru formas tērpos, nakšņošanai uzcēluši teltis, pie kurām deg ugunskurs (ārā taču sals), vāra tēju, iedzer šņabi, uzdzied pa dziesmai, pārcilā no muzeja vai kinostudijas aizņemtos ieročus un ik pa laikam vecajos ierakumos kā puikas pagalmā izspēlē kādu cīņu epizodi.
Pirms dažiem gadiem, jau uz rudens pusi, Kara vēstures klubs sarīkoja braucienu uz Piemaskavu, Borodino. Tur katru rudeni pulcējas tūkstošiem kara vēstures entuziastu, kas, karnevāliski tērpušies pašu gatavotos krievu un franču karavīru tērpos, Borodinas kaujas laukā atzīmē šī izcilā vēsturiskā notikuma piemiņas dienu. Jāpiebilst, ka Rīgas dalībnieku grupa, pārsvarā gan ne latviešu tautības rīdzinieki, šajā pasākumā atveidoja kāda franču huzāru pulka karavīrus. Savukārt maršala Kutuzova pulkus tēloja mūsdienu krievu karaskolu pārstāvji. Uzņēmīgo pasākuma dalībnieku rīcībā bija pat ar salūtlādiņiem šaujoši lielgabali, arī zirgi. Kaujas situāciju, manevru izspēlēšana aizrautīgi turpinājās visu nedēļas nogali. Kad pienāca laiks braukt mājās, izrādījās, ka situācija kļuvusi pa īstam dramatiska. Proti, Latvijas autobuss, kas veda kara vēstures entuziastus, palicis ar pavisam niecīgu degvielas krājumu, arī naudas tās iegādei gandrīz vairs nebija. Bufetes, uzkodas Borodinas laukā, varbūt pat lustēšanās ar karavīru daiļavām markitantēm, protams, bija kaut ko maksājušas… Ko darīt? Braukt uz Maskavu un lūgt palīdzību Latvijas vēstniecībā? Nepatīkami. Tad spontāni tika pieņemts lēmums vērsties pie Napoleona, kuru atveidoja kāds vidēja auguma vīrišķīgi šarmants kungs vēstures zinātņu doktors no Sanktpēterburgas. Vēl arvien ģērbies savā krāšņajā 19. gadsimta franču ģenerāļa kaujas tērpā, viņš stāvēja lauka malā un franciski sarunājās ar kādu cienījamu vīru mūsdienu militārajā formā, kas izrādījās tagadējais Francijas militārais atašejs Krievijā. Arī rīdzinieks Volodja, kas atveidoja huzāru komandieri formas tērpā izskatījās tīri labi.
“Mans ģenerāli,” Volodja franciski uzrunāja Napoleonu. Talāk sekoja lakonisks izklāsts par kļūmīgajā situācijā nonākušo autobusu no Latvijas. Sarunas turpinājums bija ļoti īss. Francijas militārais atašejs kā ziedojumu Rietumiem izvilka no naudasmaka vienu banknoti, šķiet, piecdesmit ASV dolāru, un, ņemot vērā toreizējās degvielas cenas, autobuss varēja doties uz rietumiem. Vive la France! Lai dzīvo Francija!
