Redakcijas pastā nokļuvis spoku stāsts.
Redakcijas pastā nokļuvis spoku stāsts. Tā autors ir Aldis Knāviņš – apbedīšanas biroja «Velis-A» saimnieks.
Reiz man no Maskavas bija jāved kādas čigānietes līķis. Visu laiku domāju par spokiem, ka tik kāds neparādās. Apstāties nedrīkstēja, ceļa malās purvi, ir nakts un nevienas dzīvas dvēseles. Līdz robežai vēl kādi 200 300 kilometru. Pie sevis domāju ja es pagrieztu pulksteni stundu atpakaļ, varbūt spokus varētu apmānīt un paspētu aizbraukt līdz muitai. Taču, kā pulkstenis div-padsmit, mašīnā kaut kas sāka grabēt. Pārmetu sev krustu. Zārks sāka krakšķēt. Jutu, ka neesmu mašīnā viens, mirušās dvēsele pār-vietojās kā kosmonauts bez-svara stāvoklī. Sāku ar viņu runāt, lai mani neaiztiek, jo man ir jābrauc. Jutu spēcīgas biostrāvas krūšu apvidū, kas gandrīz pārtrauca sirds un plaušu darbību, tad kļuva vieglāk un sajutu lokveida kustības. Teicu, ja viņa ne-pārtrauks, izmetīšu viņu ar visu zārku ārā.
Tad viss nomierinājās. Iebraucot pilsētā, vispirms piebraucu pie mājas un pateicu savējiem, ka esmu atbraucis. Pēc 10 minūtēm biju pie čigānu mājām, un viņi jau gaidīja uz ielas. Nelaiķes gars esot atnācis un pateicis, ka esam atbraukuši. Arī par tām lokveida kustībām vēlāk izspriedu, ka biju muļķis. Sapratu, ka viņa gribējusi tikai man labu darīt pēc 20 minūtēm man sāka attīrīties plaušas un spļāvu melnu.
Ilgi jutos ļoti labi un biju enerģētiski uzlādēts. Vēlāk, runājot ar viņas radiem, atklājās arī fakts, ka viņa visiem cilvēkiem, kad pateikusies, glaudījusi plecu. Domāju, ka man tas nebija baiļu efekts. Uzskatu, ka tā bija.
