Turpinām publicēt žurnālista Gaita Grūtupa aprakstus no grāmatas «Gadsimta katastrofas Latvijā», kas klajā nāks septembrī.
Turpinām publicēt žurnālista Gaita Grūtupa aprakstus no grāmatas «Gadsimta katastrofas Latvijā», kas klajā nāks septembrī.
Katastrofa 1950. gada 4. decembra vakarā pie Upesmuižas dzirnavām Dobeles rajonā, vecās Rīgas – Liepājas šosejas 90. kilometrā. Smagā kravas automašīna, kurā atradās divdesmit trīs Dobeles skolēni un skolotājs Viktors Ķesteris šofera dzēruma, pārguruma un slidenā ceļa dēļ ietriecās tiltā un iekrita Bērzes upē. Bojā gāja pieci bērni.
Ļoti emocionālo atmiņu stāstījumu uzticējusi pazīstamā tēlniece Rasa Kalniņa – Grīnberga. Viņa toreiz bija viena no šajā automašīnā vestajām skolniecēm.
– Nāca 1950. gada 5. decembris – PSRS konstitūcijas diena. Tās priekšvakarā Upesmuižā mūsu skolas aģitbrigādei bija paredzēta uzstāšanās: dzejoļu lasījumi, fizkultūras priekšnesumi, tautas dejas. Man šajā montāžā bija diezgan liela loma, bet tieši tajā laikā es saslimu ar gripu – turklāt ar pamatīgu temperatūru. Dabīgi, ka gulēju mājās. Māte teica, ka par braukšanu un koncertu vispār runas nevar būt. No skolas kāds bija aizgājis uz mātes darbavietu – slimnīcu. Un viņai, tā sakot, bija pateikts, ka mūsu aģitbrigādes uzstāšanās ir valstiski svarīgs pasākums. Vai tad viņa ir pretvalstiska, ja meitu uz to nelaidīšot?! Tā kā mums kā bijušajiem kokzāģētavas īpašniekiem šajā ziņā bija jāuzmanās, mani saģērba, sāka gatavot ceļam. No kaimiņiem aizņēmāmies «vāļinkus» un lielu vīriešu aitādas kažoku, ko uzvilka virsū manam mētelim. Tādu mani mamma ar koferīti pie rokas (tajā bija tautas tērps) aizveda uz skolu, kur es līdz izbraukšanai tiku noguldīta skolotāju istabā uz tahtas.
Mēs gaidījām un gaidījām – noteiktais laiks pienāca un pagāja. Mašīna neatbrauca. No skolas zvanīja uz partijas komiteju, līdz beidzot mums to transportu atsūtīja. Tā izrādījās smagā mašīna, ar kuru tikko bija vestas bietes uz Jelgavas Cukurfabriku. Auto kravas kaste bija netīra un smirdīga, šoferis – jauns puisis, pārguris, jo, kā es sapratu, viņam sakarā ar to pašu konstitūcijas dienu bija jāsasniedz kādi īpašie biešu vešanas rekordi. Tā kā gulēju skolotāju istabā, dzirdēju, kā šoferis atteicās ar bērniem uz Upesmuižu braukt. Vecais skolas direktors Voldemārs Ziemelis zvanīja uz partijas komiteju un teica, ka viņš nevar likt vest bērnus pārgurušam cilvēkam. Ko klausulē pateica direktoram pretī, es dzirdēt nevarēju. Droši vien piedraudēja, jo iznākums bija tāds, ka šoferis savāca lielākos zēnus, kuri ar slotām un lupatām kaut cik iztīrīja automašīnas kravas kasti. No debesīm nāca sniegs ar lietu – tāds šausmīgs laiks. Kad visi sakāpa iekšā, mani iebāza kabīnē – blakus šoferim. Tā mēs aizbraucām uz Upesmuižu.
Koncerta laikā es redzēju, ka šoferis gulēja nāves miegā uz vingrošanas matračiem turpat uz skatuves aiz aizkariem. Vēl atceros, ka pēc uzstāšanās mums atļāva mazliet padejot. Un tad bija atkal jāsēžas tajā mašīnā. Tie, kuri brauca augšā, skaisti dziedāja, un, dabīgi, ka man likās garlaicīgi braukt kabīnē ar šoferi. Es ar zēniem sarunāju, ka atpakaļceļā sēdēšu augšā. Pirms brauciena skats bija tāds, ka skolotājs Ķesteris mani nogrābis aiz kājām vilka lejā, bet puikas aiz rokām – augšā. Bet, tā kā mans koferītis ar tautas tērpu jau atradās pie zēniem kravas kastē, tad skolotājs Ķesteris beidzot teica:
– Ja tu tā gribi, nāc šurp un guli man padusē.
Tā es atceļā kravas kastē biju gan sava kaimiņa aitādas kažoka, gan skolotāja mēteļa apņemta. Kabīnē blakus šoferim iegāja divas meitenes – Grīnvalde Biruta un Taukule Rita. Taukulei brālis arī bija tajā aģitbraucienā – viņš vingroja, bet otrai meitenītei Grīnvaldei bija līdzi māsa. Mašīna sāka braukt, mēs dziedājām «Līgo laiva uz ūdeņa», kad pēkšņi nāca kaut kāds drausmīgs trieciens. Es domāju tā: nu mēs esam grāvī, bet tad sekoja baigs lidojums, un pēc mirkļa es ar «vāļinkiem» un vīriešu kažoku biju ūdenī. Velteņus tūlīt nospēru no kājām. Kažoks sākumā mani turēja virs ūdens, bet tad sāka vilkt dzelmē un es izspraucos no tā ārā. Nakts, ūdens tev ir pie acīm, redzēt nevari neko. Dziļums – kur ellē! –, un šausmīga straume. Tā mani parāva kaut kur tālāk no citiem. Izglābos tāpēc, ka ceļā gadījās koka stumbrs – alksnis vai ieva – , kas bija izskalots un iegāzies Bērzē. Straume mani ienesa tā koka zaros. Rokas stinga, kad pieķēros tiem klāt un pārtvērienos pirkstus ar pūlēm varēja atraut vaļā. Tūlīt aptvēru, ka man jālien uz krasta pusi. It kā pašai auksts nebija. Tāda sajūta kā sālījumā – viss tevī svilst un stingst. Cik ilgi es pa to upi pēros, nezinu. Kad gar koku izvilkos krastā, upē kliedza un bļāva un bija šausmīga bezspēcības un vientulības sajūta. Es gandrīz ielīdu atpakaļ ūdenī, lai tiktu pie citiem, bet tad ieraudzīju, ka tuvojas tādas kā mašīnas ugunis. Sāku skriet uz ceļa pusi, bet nekur tālu netiku: iekritu arumos. Pamodos tikai tad, kad biju aizvesta uz tuvējām dzirnavām. Tur bija gatavojušies kāzām vai kādai lielai svinēšanai un bija sapirkts daudz alkohola. Tas tagad tika izmantots apsaldēto bērnu ierīvēšanai. Pamodos no tā, ka mani šausmīgi kratīja un it kā dīrāja rīkli pušu: divi manas klases zēni mēģināja mani izkratīt no slapjajām drēbēm, bet nebija jēguši noņemt sudraba saktiņu, ar ko pie kakla bija sasprausta kleita. Mūs saguldīja gultās pa trim, pa četriem. Sveši cilvēki skraidīja apkārt, dažas sievietes histēriski raudāja. Kāds svešs vīrietis man deva karstu bleķa krūzi ar tēju, kurai klāt bija pieliets degvīns. Es to nevarēju iedzert, spļāvu gaisā, kārpījos pretī. Tad viņš saņēma manu galvu elkonī, atvēra žokļus un šķidrumu ielēja mutē. Biju apdzirdīta ar to tēju, un man viss it kā rādījās un it kā zuda. Pamodos atkal no kliegšanas. Bija atnesta klasesbiedrene Daila Zandersone. Viņai bija pārplēsts vēders. Tad ienesa kādu no noslīkušajiem zēniem.
Pēc ilga laika atbrauca ātrā palīdzība. Ieskrēja dakteris Neibergs. Viņš mani saķēra, piespieda klāt, raudāja un teica: – Rasiņ, Rasiņ tu esi dzīva! Es pateikšu mammai: tu esi dzīva. Bet mums tagad ir jāņem cietušie. Es nebiju pirmajā mašīnā, ar kuru mūsējos aizveda. Dzirnavu māju cilvēki bija izrāvuši vai visas savas drēbes – gultas veļu, segas, mēteļus. Mēs tajās saģērbti aizbraucām. Man liekas, ka tā māja palika tukša un plika.
Vēlāk uzzināju, ka Jānis Taukulis – viņa māsiņa mācījās piektajā klasē un, iekrītot Bērzē, bija palikusi automašīnas kabīnē – vairākkārt nira pie nogrimušās mašīnas. Taču abas meitenes izglābt neizdevās. Fizkultūras skolotājs Ķesteris izvilka malā kādus piecus bērnus. Glābšana bija ļoti grūta, piemēram, noslīka viens mūsu puisis, kurš bija lielisks vingrotājs un peldētājs. Aculiecinieki vēlāk stāstīja arī par kādu kuriozu. Viens Upesmuižas dzērājs – galīgi piedzēries un savu mūžu nav mācējis peldēt, uzzinot, ka slīkst bērni, metās ūdenī un taisnā ceļā gāja par burbuli. Tā vēl viņu pašu dabūja glābt un izmirkušu ievilkt dzirnavās. Vīrs pēc tam apgalvoja, ka aukstajā ūdenī kļuvis skaidrs kā stikliņš. Atceros, ka, ar ātrās palīdzības mašīnu iebraucot Dobelē, cilvēki kliegdami skrēja mums pakaļ un prasīja par saviem bērniem. Tas padomju konstitūcijas dienas rīts mūsu mazajā pilsētā bija pilnīgi vājprātīgs.
Kad sākās atbildības dalīšana, šoferis tika notiesāts uz 25 gadiem. Pēc mašīnas iekrišanas upē viņš, izsitot logu, bija (atstājot kabīnē divas skolnieces) izrausies no kabīnes un aizmucis. Trīs gadi cietumsoda bija piespriesti arī skolotājam Ķesterim. Skolas direktors Ziemelis tika atbrīvots no darba. Ziepes bija visiem, izņemot partijas komiteju, kas deva rīkojumu šim braucienam. Pēc katastrofas tika izdots rīkojums, ka cilvēku vešanai smagajās automašīnās ir jāierīko soli. Kaut arī tajā vietā nekad neesmu atgriezusies, zinu, tas bīstamais ceļa posms – nokalne ar pagriezienu līkumā uz tiltu – ir iztaisnots.
Pie mākslinieces atmiņām vēl šis tas jāpiebilst. Tolaik – Staļina diktatūras apstākļos – bija gadījumi, kad katastrofās vainīgie autovadītāji bija nepatiesi apvainoti alkohola lietošanā (tas tika darīts, lai piespriestu pēc iespējas bargāku sodu). Taču Upesmuižas traģēdijā, kā pēc 48 gadiem intervijā atzina toreiz sodītais šoferis, viņš tomēr skolēnu koncerta laikā tautas nama bufetē bija dzēris alu un degvīnu.
Izmantotie papildu materiāli:
Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedums 1951. gada 5. janvārī Jelgavā;
dobelnieka, toreizējās skolēnu grupas dalībnieka Gunta Sīmansona atmiņas, pierakstītas 1998. gada septembrī;
toreizējā automašīnas vadītāja (vārdu, uzvārdu ētisku apsvērumu dēļ neminu) atmiņas, pierakstītas 1998. gada oktobrī.
