47 epizodes trīs dienu laikā, dodoties uz darbu un mājup. Kas tā par īpašu uzskaiti? Jau kādu laiku, katru dienu ar automašīnu no Dobeles novada mērojot ceļu uz darbu Jelgavā, neviļus fiksēju, ka daudzi autovadītāji neuzskata par vajadzīgu, veicot manevrus, rādīt brīdinājuma signālu.
Pirmo reizi par to aizdomājos vasarā, kad kāds glauna «Audi» šoferis visu ceļu no Tušķu pagrieziena līdz Kalpaka ielai man priekšā mainīja joslas, ne reizi neparādot pagriezienu un vismaz divas reizes gandrīz izraisot avāriju ar citiem transportlīdzekļiem. Labi, kamēr es viņu redzēju, avārijas nebija, tātad teorētiski varētu uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Iespējams, viņš ir superlabs braucējs un ar tādiem sīkumiem kā brīdinājuma signāla rādīšana viņam nav vērts sevi apgrūtināt. Taču jādomā, ka ne visi uz ceļa ir tik manīgi un labprāt jau iepriekš paredzētu pārējo, tuvu braucošo, satiksmes dalībnieku darbības.
Protams, var iebilst – katrs, kurš vada automašīnu, pieredzējis dažādas epizodes uz ceļa, un ne vienmēr esam absolūti koncentrējušies uz ceļa notiekošajam, piemirstam, nepamanām. Tā gadās. Arī man ir gadījies neparādīt signālu. Tomēr, ja to neizdara nekad, vismaz sešas reizes mainot joslas, tas liek domāt par principu, nevis aizmāršību.
Pāris reizes šādus un līdzīgus gadījumus fiksējot, nolēmu paskaitīt. Kā jau sākumā minēju, rezultāts bija 47 epizodes trīs dienās, uz ceļa autosatiksmē pavadot stundu dienā. Ļoti iespējams, es pārspīlēju šā fakta nozīmi, tikpat labi varbūt tā bija tikai sakritība un šādu gadījumu skaits citkārt būtu cits. Pētījuma fokusa grupu neveidoju un statistikas vākšanas principus neievēroju. Un tomēr, manuprāt, 47 tādi gadījumi tik īsā laikā ir daudz.
Kopumā braukšanas kultūra Latvijā, protams, ir uzlabojusies, bet, kas notiek ar brīdinājuma signālu rādīšanu, īsti nav skaidrs. Varbūt tas vienkārši ir jauns braukšanas stils? ◆
