Jelgavas galvenais arhitekts un domnieks Kaspars Riekstiņš, lai aprēķinātu autovadītāja stāžu vairāk nekā divu gadu desmitu garumā, ņem palīgā kalkulatoru un teic, ka vispirms ieguvis motocikla vadīšanas tiesības.
Jelgavas galvenais arhitekts un domnieks Kaspars Riekstiņš, lai aprēķinātu autovadītāja stāžu vairāk nekā divu gadu desmitu garumā, ņem palīgā kalkulatoru un teic, ka vispirms ieguvis motocikla vadīšanas tiesības. Sākumā braucis ar K-58 jeb «Kovroveca» priekšteci. Pēc tam nopircis tolaik lielāko krievu motociklu K-750. Pirmo automašīnu, spriežot pēc šodienas mērauklas, nopircis vēlu – 28 gados, strādājot «Pilsētprojektā» Rīgā. Mašīnu deficīta laikos no iecerētā žiguļa vajadzējis atteikties, piekrītot 412. «Moskviča» pirkšanai. Pēc pārnākšanas darbā uz Jelgavas pašvaldību, nomainīti divi astotās markas «Žiguļi». Tagad Riekstiņa kungs brauc ar ceturto īpašumā iegūto mašīnu – «Nissan Sunny». Pirmās trīs pirktas jaunas. Par «Nissanu» K. Riekstiņš saka, ka tā esot pirmā un pēdējā «no rokas» pirktā, jo «braukts ir braukts, tai sveša smaka iekšā. Manā uztverē tas ir tikpat kā otra sievu apprecēt – kaut kas jau lietots, un nav īsti forši». Par savu sapņu mašīnu arhitekts uzskata BMW, ko noteikti nopirkšot. Nesen darba jautājumos iznākusi saskare ar astroloģi, kas, neko nezinot, dzīves prognozes lapā fiksējusi, ka K. Riekstiņa dzimšanas datiem un raksturam piestāvot tieši BMW. Viņam patīk nelielas, mobilas un dinamiskas mašīnas. Braukšanas ziņā K. Riekstiņš nepieder riskētājiem, bet stabiliem braucējiem, ko apgalvo arī blakussēdētāji. «Braucu ātri, bet ar lielām garantijām, nekad nevienam «nesēžu astē», jo nevaru galvot par citu braucēju rīcību. Ja kādreiz riskēju, pēc tam ilgi pārdomāju, ko un kāpēc darīju. Kā trīs bērnu tēvam mans pienākums ir braukt droši.»
Attiecībā uz braukšanas kultūru K. Riekstiņš saka, ka līdz ar labklājību aug arī braucēju nekaunība. Kādreizējo nejaušo paskriešanu zem sarkanās gaismas, zem «ķieģeļa» vai braukšanu vienvirziena ielā pretēji satiksmes virzienam nomainījusi apzināta rīcība. Tas acīmredzot ir tāpēc, ka lietotās automašīnas neko daudz nemaksā. Pietiek ar dažiem mēnešiem, lai par pieciem simtiem latu nopirktu kaut kādu «miskasti», kā izsakās Riekstiņa kungs, kas pirmajai automašīnai krājis gadiem. Sieviešu kārtas vadītājas K. Riekstiņš nenoniecina, taču īsti neuzticas: «Sēžot blakus sievietei, mana kāja bieži atduras vietā, kur it kā atrodas bremzes pedālis.» Neuzticēšanās tiek pamatota ar konstatējumu – «visi nevar vienlīdz labi spēlēt klavieres» un to, ka vīriešiem tomēr labāk padodas braukšana, turklāt viņi izjūt mašīnu.
No stabilajiem braucējiem kā pirmo K. Riekstiņš nosauc domes priekšsēdētāja šoferi Imantu Saliņu. «Ar tādu braukt ir patīkami, var blenzt pa sānu logiem, mierīgi dzert alu vai ko citu.» Gadījumi, ko raksturot ar vārdiem «par mata tiesu», paša praksē nav bijuši. Taču astotais žigulis savulaik, domes sētā novietots, kļuvis šķībs. Tas noticis kārtējā pirmdienā gada īsāko dienu laikā. Pēc iedzīvotāju pieņemšanas septiņos vakarā K. Riekstiņš radis kādu stundu vēl strādāt. Bet pēc neilga laika kolēģis aicinājis apraudzīt mašīnu, ko, atpakaļgaitā stūrējot, šķību pataisījusi kāda žiguļa īpašniece.
