Vietējie pārliecināti, ka pārmaiņas Baltkrievijā mierīgā ceļā nesīs jaunā paaudze.
Uz Baltkrieviju kā tūriste droši vien nebūtu braukusi. Ne tur kalnu, kur Zemgales līdzenumā panīkušajam cilvēciņam atvaļinājumā izlocīt kājas un veldzēties brīvības, klusuma un plašuma dimensijā, ne saprotamo Rietumu standartu un kārtības. Tā vietā vīzas, robeža un priekšstats par diktatorisku valsti, kas iestrēgusi «padomiskajā». Tomēr, pavadot piecas dienas saules pielietajā Brestas apgabalā, nenožēloju ne mirkli, ka piekritu palīdzēt kristīgā jauniešu nometnē netālu no aptuveni 140 tūkstošu iedzīvotāju lielās Pinskas. Gan ceļā pavadītais laiks, gan satiktie cilvēki un pati pilsēta, lai arī ar neatņemamo Ļeņina statuju, izpildkomiteju un goda plāksni, apziņā atstājusi tik spilgtu un siltu iespaidu, ka šo ceļojumu droši ierindoju starp manas vasaras labākajiem notikumiem.
Eiropas Savienībai – sarkanais koridors
Nokārtot vīzu uz Baltkrieviju nav sarežģīti – norādi, ko vēlies darīt un kas tevi aicina, parūpējies par apdrošināšanu, samaksā ap 25 eiro, pagaidi dažas darba dienas un posies ceļā. Iespējams, «tīriem» tūristiem šī procedūra norit citādi un arī iespaidi atšķirsies. Tomēr esmu pārliecināta – lai patiesi iepazītu Baltkrieviju un tās viesmīlību, uz šo zemi vairāk jābrauc kā ciemiņam, nevis kā tūristam.
Piekrāvuši pilnu mašīnu ar dažādiem nometnes nodarbībām paredzētiem materiāliem, starp kuriem ir arī kalnu ekipējums, vairākas kastes intelektuālu galda spēļu, ūdenskrāsas un paprāvs zīmējamā papīra rullis, ceļā dodamies svētdienas pēcpusdienā. Navigācija nospriež, ka mūsu virzienā ātrākais ceļš līdz Lietuvas–Baltkrievijas robežai ir Eišišķes. «Mēs jau jūs varam palaist, bet baltkrievi iekšā nelaidīs,» mums laipni paskaidro lietuviešu robežsardze,» norādot, ka līdz īstajam punktam – Šalčininkiem – jādodas aptuveni 50 kilometru. Tā nu līkumojam pa Lietuvas pierobežas ceļiem, kur ainava atgādina Latvijas austrumpusē redzēto.
Cita rosība valda pašā robežpunktā, kur vieglo automašīnu rinda izstiepusies aptuveni 50 spēkratu garumā. «Šķiet, būsim te «ieberzušies» uz ilgāku laiku,» klusi nopūšamies, aptuveni pulksten 20 pieripojot rindas galā. Mani līdzbraucēji Baltkrievijas robežu šķērso ne pirmo reizi, un pieredze bijusi dažāda, līdz pat tam, ka nācies nīkt astoņas stundas, – nelaiž, un viss!
Līdzīgi kā citi arī mēs kāpjam ārā no automašīnas. Nolemjam izlocīt kājas, aizstaigājot līdz pašam robežpunktam. Ievēroju, ka rindā tikai viens auto ir ar Lietuvas numurzīmi – pārējie Baltkrievijas. «Atvainojiet, vai arī mums no Latvijas jāstāv garajā rindā?» uzdrošinos pajautāt darbiniekam. «Nē, Eiropas Savienība brauc pa sarkano koridoru,» viņš laipni atsaka, pēkšņi ļaujot sajusties tādiem kā svarīgiem. Bez rindas ieripojam arī baltkrievu zonā, kur aizdomas un kratīšana ir daudz nopietnāka. Nākas aizpildīt īpašu veidlapu, bez kuras mūs arī nelaistu atpakaļ, un kādas piecas reizes taisīt vaļā bagāžnieku, kur muitniece īpašu uzmanību pievērš vēl neizpakotajām galda spēlēm. Viņai šķiet, ka to automašīnā ir par daudz. Tomēr arguments, ka gribam tās parādīt mūsu draugiem, beigās viņu pārliecina, un varam doties tālāk. Tā robežas šķērsošana mums prasījusi aptuveni stundu (līdzīgi arī atpakaļceļā).
Var pat konfiscēt automašīnu
Jau robežpunktā pamanu brīdinājumu par maksas ceļiem jeb autobāņiem. Lai tos izmantotu, jāiegādājas speciāla ierīce, kas fiksē nobraukto laiku, un tas ir ļoti nopietni. Līdzīgi kā visi Baltkrievijas satiksmes un pārējie noteikumi. «Uztaisīts ne kā cilvēkiem,» pukojas mūsu draugi, kuri vairākus gadus nodzīvojuši Baltkrievijā un patlaban tur regulāri atgriežas, lai apciemotu pazīstamos. Iepriekš, lai uzbrauktu uz «bāņa», pietika samaksāt nelielu naudiņu, un barjeras pacēlās. Nu ierīkoti metāla vārti ar sensoriem un kamerām. Pabraucot zem tiem, auto tiek nofotografēts un ierīcei automašīnā jānopīkst. Tomēr nav garantiju, ka tā nav sabojāta (turklāt šo ierīci nav nemaz tik vienkārši iegādāties). Savukārt braukšana bez pīkstuļa draud ar pamatīgu sodu – no pārsimts eiro līdz pat automašīnas konfiskācijai.
Tāpēc mēs izvēlamies bezmaksas ceļus, kas Baltkrievijā arī ir ļoti labā stāvoklī. Ir tumšs, tomēr uzreiz acīs krīt, ka baltkrievi mīl kārtību un krāsas. To īpaši izbaudām atpakaļceļā – grāvmalas glīti nopļautas, atkritumi nekur nemētājas, pilns puķu, bet namu fasādēs noteikti būs kādi spilgti toņi. Ne obligāti gaiši zilais, bet arī zaļais, dzeltenais, violetais. Turklāt daudz māju ir jaunas, radot iespaidu par pārtikušu dzīvi. Vēlāk uzzinām, ka pirms aptuveni desmit gadiem valdība sniegusi īpašu atbalstu ģimenēm mājokļa iegādei.
Ka tikai nebūtu kara!
Finansējums sociālajai jomai, kā arī izglītībai esot vaļi, uz kā balstās pretrunīgi vērtētā prezidenta (amatā jau 22 gadus) popularitāte. Izsīkstot Krievijas dotācijām un iestājoties ekonomiskajai krīzei, kas izputinājusi arī vairākus lielus uzņēmumus, piemēram, Pinskā tāpēc vairs neražo ceļu būves tehniku un trikotāžu, atbalsts Lukašenko no 60 procentiem sarucis līdz kādiem 40, min vietējie. Viņi skaidri apzinās, ka tas nekad nav bijis tik augsts, kā ziņo oficiālie avoti. Taču «dubultā morāle un patiesība» te jau ir tik ierasta parādība, ka visi ar to mierīgi sadzīvo – ja ne dzīvot, tad domāt brīvi taču drīkst!
«Mūsu sabiedrībai vienkārši netiek stāstīta visa patiesība. Tie, kuri meklē, lasa, interesējas, arī visu ļoti labi saprot. Taču nekādas revolūcijas, protestu vai varas gāšanas Baltkrievijā nebūs, jo prezidents ir īpaši piestrādājis, lai radītu apziņu – lai tikai nebūtu kara! Tāpēc vajadzīga stabila valdība,» stāsta viens no mūsu jauniegūtajiem baltkrievu draugiem. Viņš tic, ka pārmaiņas valstī nāks, bet tās nesīs lielajās pilsētās un Rietumos izglītojusies jaunā paaudze. Viņi arī beidzot novākšot katrā pilsētā un miestā joprojām stāvošos Ļeņina pieminekļus. Dižā Oktobra revolūcijas vadoņa piemiņa Baltkrievijā īpaši netiek kopta, tikai retais jaunietis zinot, kas tas tāds. Viņiem Ļeņins drīzāk ir kāds «pokemons», kurš kritis nevienlīdzīgā cīņā, nevis padomju varas simbols.
Bijusī pionieru nometne
Kad ierodamies nometnē, ir jau krietni pāri pusnaktij, taču rosība joprojām nav rimusi. Vairāki sēž pie ugunskura, citi nezin par kādiem grēkiem draudzīgi ar līmlenti pielīmējuši savu nometnes biedru pie koka, vēl kādi mierīgi pastaigājas. Mēs gan esam tik noguruši, ka pēc sirsnīgas sasveicināšanās uzreiz dodamies gulēt – priekšā pamatīgs maratons!
Priežu mežā, kas raida viltus signālus, ka tuvuma jābūt jūrai, ierīkotā nometne celta pagājušā gadsimta 80. gadu beigās kā atpūtas vieta pionieriem. Mainoties režīmam, tā palikusi novārtā, līdz īpašumu iegādājusies viena no protestantu draudzēm. To tīkls Baltkrievijā ir gana plašs, un, neskatoties uz pareizticības pārākumu, atšķirībā no Krievijas reliģiskajai brīvībai īpaši šķēršļi netiek likti. Tāpēc arī šīm draudzēm var piederēt nometne, kas tiek iznomāta un nemitīgi labiekārtota. Piemēram, vēl pērn tualetes bija vienkārši caurumi, bet nu ir gaumīgi flīzētas kabīnes ar solīdiem klozetpodiem. Nometnes vadītāji min, ka drīz kārta būs arī dušām, kas patlaban ierīkotas zem klajas debess. Karsto ūdeni tur iegūst no pamatīgas cisternas, kas tiek nemitīgi kurināta. Šādai nometnei tas pat piestāv. Turklāt saule un karstums vasarā te ir teju garantēts. Pagājušajā gadā termometra stabiņš grozījies ap +37 grādiem, šogad +30. Tāpēc no dienas plāna svītrojam peldei paredzēto laiku – vietējais ezeriņš atkal izžuvis!
Tomēr jauniešu enerģiju un entuziasmu tas nemazina. Viņi ir burtiski nocietušies piedzīvot, un mūsu komanda to lieliski nodrošina. Notiek ne tikai nodarbības, kurās dalībnieki, piemēram, cenšas noskaidrot savas dzīves misiju, radoši izprast dvēseli un garu, mācās plānot laiku un veidot komandu, bet arī piedzīvojumiem bagātas nakts trases, no kurām noguruši, bet laimīgi dalībnieki atgriežas vien ap pieciem no rīta.
Nometnē pulcējušies ap četrdesmit 15–25 gadus veci jaunieši, lielākoties no kristīgām ģimenēm. Taču vairāki no vecākā gala ieradušies no draudzes paspārnē esošā rehabilitācijas centra, kur atgūstas no narkotiku, alkohola un citām atkarībām, bet ir tikpat aizrautīgi un dzīvespriecīgi. Daudzi nometnes dalībnieki šogad mācīsies vidusskolas pēdējā 11. klasē, citi pēc 9. klases iestājušies koledžā, lai kļūtu, piemēram, par celtniecības tehniķi, apavu un somu dizaineru vai mūzikas skolotāju, bet vairāki studē programmēšanu, ekonomiku un grāmatvedību. Paliek iespaids, ka jaunieši ir ļoti motivēti un disciplinēti, bet tajā pašā laikā sirsnīgi, jautri un atsaucīgi.
Par pārliecību gatava sēdēt cietumā
Pēdējā dienā nometni gan pārsteidz neliels lietus un drēgnums. Tomēr tas neiztraucē iecerēto Pinskas apmeklējumu, kur mūs jau gaida vietējās draudzes mācītājs, lai pāris stundās parādītu pilsētas spilgtākās «pērles». Zinot, ka esmu žurnāliste, viņš arī sarunājis tikšanos ar pilsētas lojalitātes jeb sabiedrisko attiecību speciālisti. Tomēr pēdējā brīdī viņa atsaka, jo apzinās, ka zem kontroles ir katrs izteiktais vārds, un ej nu sazini, kā ES medijs to interpretēs.
Ceļā uz Pinsku mums kārtējo pārsteigumu sagādā navigācija. Ātrākais izrādās pamests lauku ceļš, kurš kļūst aizvien šaurāks un tehnikas izbrauktāks. Pēkšņi ceļa malā burtiski iznirst milzīgs senatnīgs īpašums ar aizsistiem logiem, kas atgādina muzeju. Paspējam vien pamanīt, ka tas saistīts ar Napoleonu Ordu, un tikai pilsētas muzejā uzzinām, ka tās ir 1807. gadā dzimušā ievērojamā baltkrievu un poļu literāta, komponista, mākslinieka (viņa mantojumu veido vairāk nekā 1150 akvareļu un grafikas darbu) un mūziķa, kurš neilgu laiku uzturējies arī Latgalē un Sēlijā, dzimtās mājas, kur vēl nav bijuši paši muzeja darbinieki.
Taču viņi mums noorganizē fantastisku ekskursiju. Ņemot vērā, ka esam no Latvijas, Pinskas vēsturi no mamutu laikiem līdz mūsdienām apņemas pastāstīt gide, kurai vēsture ir nevis darbs, bet dzīves stihija. Citādi viņa nevarētu strādāt par aptuveni simts eiro mēnesī, aizstāvot veselīgu un vispusīgu vēstures faktu interpretāciju. Tajā nav principa, ka uzvarētājus netiesā, ka viss, kas saistīts ar nacistisko Vāciju, ir tīrs fašisms vai partizāni pēc Otrā pasaules kara – teroristi. Viņa raud līdzi nežēlīgajam liktenim, kas vēstures līkločos piemeklēja gan bagātos «kulakus», gan katoļus, gan poļus, gan ebrejus. Vairāk nekā 900 gadu senā Pinska, kas sākās kā atsevišķa kņaziste, bijusi gan Lietuvas lielkņazistes, gan Polijas apskāvienos, kā arī Ukrainas Tautas Republikas sastāvā, tāpēc tur savijušies spēcīgi dažādu kultūru pavedieni, ko tik ļoti nicināja padomju vara. Ar Poliju Brestas apgabala ļaudīm spēcīga saikne ir joprojām. Par to liecina ne tikai atdzimšanu piedzīvojušais katolicisms (arī muzejs ierīkots bijušajā jezuītu namā), bet arī tā saucamās poļu kartes, kas ļauj daudziem baltkrieviem brīvi ceļot pa Eiropu.
Mūsu gide izrāda klaju nepatiku pret Pinskas pēckara arhitektūru. Ļoti daudz tā saucamo kulta celtņu tika nospridzinātas no zemes virsas, to vietā atstājot «nesaprotamus un bezgaumīgus monstrus». Mums gan pilsētas mūsdienu vaibsti šķiet diezgan simpātiski. Viss mainījies pirms pāris gadiem, kad pilsētas izpildkomitejas vadībā iecelts (pilsētas mērs netiek vēlēts) gados jauns bijušais gaļas kombināta direktors – parādījies plašs laukums, krāsains bruģis, mākslinieciskas laternas. Tomēr tas nespēj aizvietot zudušo skaistumu, pie sava paliek gide. Kad noslēgumā jautājam, vai viņa nebaidās un ir tikpat atklāta pret visiem, gide atbild, ka par savu pētījumos un meklējumos izauklēto nostāju ir gatava kaut vai cietumā iet. Viņa gan izvairoties no Krievijas grupām, kas pēc tam izsakot daudz pretenziju un sūdzību, kā arī cenšas pamatīgi turēt mēli aiz zobiem, kad ierodas pilsētas administrācijas delegācijas. Taču «savējie vienmēr sapratīs», un ar tādu domu arī dodamies mājās.
Pinska
Pilsēta Brestas apgabalā, kas robežojas ar Poliju un Ukrainu.
Rakstos pirmo reizi minēta 1097. g.
No 1636. līdz 1675. g. pilsētā tika uzcelta jezuītu kolēģija.
No 1921. līdz 1939. g. atradās Polijas sastāvā.
Līdz Otrajam pasaules karam pilsētā bija liela ebreju kopiena. No 1874. gada šeit mācījies nākamais Izraēlas prezidents Haims Veicmans, bet 1905. gada revolūcijas laikā Pinskā dzīvoja nākamā Izraēlas premjerministre Golda Meira.
Dzīvo ap 140 tūkstošiem iedzīvotāju.
Raksturīga kokapstrādes rūpniecība.
Aptuveni desmit procenti pieder katoļticībai, kas Baltkrievijā piedzīvojusi atdzimšanu pēc gadsimtiem ilgas vajāšanas, ko veica Krievijas caristes un Padomju Savienības vadība.
