Krīze nenozīmē, ka dzīve valstī apstājas. Jābūt gluži pretējam procesam. Visam jānotiek daudz straujāk, neieslīgstot garās birokrātiskās procesu saskaņošanās un diskusijās. Jā, strauji rīkojoties, kādu «strēķīti» var sastrādāt šķērsām. Parasti šādos brīžos vēsture izvirza personības, kas uzņemas atbildību un pieņem lēmumus. Izskatās, ka pašlaik Latvijā faktiski visi politiķi ieslīguši meklējumos, kurš būs Lāčplēsis, kas krīzes Melno bruņinieku gāzīs tumšajā atvarā. It kā kandidāti atrasti, vien ar tām spēka ausīm tā pašvaki. Pie reizes arī tāda kā baiļu sajūta, jo lēmumi jāpieņem nepatīkami, bet deguna galā ir Eiroparlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanas. Kurš būs tas drosmīgais, kurš šajā brīdī griezīs «dzīvu miesu»?Tad jau labāk padiskutēt. Piemēram, par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam pirmo redakciju (ar to iepazīties un izteikt savu viedokli var mājas lapā http://www.latvija2030.lv). Tās izstrādātāji uzsver, ka dokuments tapis īstajā laikā. Tā kā to vēlāk apstiprinās Saeimā, tas noteiks tālāko valsts attīstību. Prātā nāk līdzīgi pirms pāris gadiem pieteiktais Nacionālās attīstības plāns ar galveno vērtību – cilvēku. Jaunajā stratēģijā arī kā attīstības centrs noteikts cilvēks un viņa vajadzības. Nākotnē. Līdz kurai jānodzīvo. Savukārt šodien esam pamatīgā dimbā, ar joni nāk virsū pašvaldību vēlēšanas ar tām pieskaņoto administratīvi teritoriālo reformu. Un lāčplēši īpaši nepiesakās. Labs fons diskusijām par attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam, vai ne?
