Divdesmit gadu, kopš tika pasludināta atjaunotā Latvijas valsts, ir ievērojams notikums. Diemžēl svētku informatīvais un arī faktiskais fons šogad ir visai žēlīgs. Esam atgriezušies laikā, kad lielas tautas daļas izdzīvošana atkarīga no sociālajiem pabalstiem. Nav garantijas, ka vēlreiz netiks samazinātas pensijas, ka augstākā izglītība drīzumā nebūs tikai un vienīgi maksas pakalpojums. Mums ir biedējoša demogrāfiskā situācija, un tāpat kā pirms gadiem divdesmit esam atkarīgi no Pasaules Bankas un citu starptautisko institūciju labvēlības. Slikto ziņu uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl. Tas nav gluži tas, uz ko cilvēki cerēja, saulainā pavasara dienā pirms 20 gadiem klausoties Augstākās Padomes liktenīgās sēdes pārraidi radio un aizturētu elpu klusībā skaitot līdzi – par, par, par… Arī deputāti, kuru balsis izšķīra Latvijas likteni, droši vien domāja par ko citu. Un šodien tā vietā, lai uzskaitītu sasniegumus, viņiem jārunā par garām palaistām iespējām un nefunkcionējošu politisko sistēmu. Pārāk daudz kļūdu aiz muguras, emocionālo pacēlumu nomainījis nogurums un vilšanās. Un tomēr. Lai cik liela ir cilvēku neticība Latvijas nākotnei, pirms divdesmit gadiem atjaunotais pamats nekur nav zudis. Tas arī ir galvenais, ko toreizējie deputāti saka – mēs varam lepoties, ka mums ir valsts. Jo latviešu tauta pastāv tāpēc, ka tai ir sava valsts. Jā, iespējams, ar ačgārnu vēlēšanu sistēmu, pārāk vājiem likumiem un pasīvu sabiedrību. Taču tās visas ir lietas, ko paši vien varam mainīt. Varbūt 4. maijs ir īstais brīdis padomāt – kā?
