Saruna ar ugunsdzēsēju glābēju kalnciemnieku Andri Bēmu.
Tuvojoties kūlas dedzināšanas neprātam, kad visā valstī palielinās ugunsgrēku skaits, “Ziņas” iegriezās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUDG) Jelgavas daļas Kalnciema postenī, kur dienē 33 gadus vecais kalnciemnieks Andris Bēms. Viņš ne tikai nevainojami pilda savus ugunsdzēsēja glābēja pienākumus, bet ir arī labs stāstītājs. Turpat Kalnciema Kultūras namā Andris sava ciema jauniešiem ir stāstījis par drošības lietām, kas būtu jāievēro, lai nenokļūtu briesmās, un kā palīdzēt tam, kas tādās nokļuvis. Ugunsdzēsēja glābēja profesija kļuvusi par Bēmu ģimenes profesiju, jo jau sešus gadus VUGD Zemgales reģiona zvanu centrā par dispečeri strādā arī Andra sieva Marina.
– Kā nolēmi kļūt par ugunsdzēsēju?
Nebija tā, ka es par šo profesiju sapņoju kopš bērnības. 2005. gadā pabeidzis Kalnciema vidusskolu (tā atrodas Valgundes pagastā, Lielupes labajā jeb Kalnciemam pretējā krastā – red.), divus gadus uzņēmumā Jelgavā nostrādāju par santehniķi, strādāju arī celtniecībā. Tie bija “treknie gadi”, kad likās – ja māki skrūvēt pie sienas rīģipsi, tad tev pienākas braukt ar BMW X5. Tomēr pietiekamas drošības sajūtas nebija. Nodod objektu, un sākas – būs nākamais darbs vai ne. Tad piepeši laba paziņa teica: “Kalnciemā ugunsdzēsējus vajag. Tu neesi ar pliku roku ņemams, aizej un paskaties!” Nezināju, kādu algu ugunsdzēsējiem maksā (nekad tā nav bijusi grandioza), bet sagribējās pamēģināt, un tā 2007. gadā iestājos dienestā. Kalnciema ugunsdzēsēju glābēju postenis atrodas Lielupes ielā 1, arī manas mājas ir uz tās pašas ielas. Kad pieteicos, postenis jau bija nokomplektēts, taču mani pieņēma strādāt Jelgavā, un tā es pirmo pusgadu braukāju.
– Kā ir mainījušās domas par izvēlēto profesiju?
Sākumā no tā neko nesaproti. Tev liekas, ka ugunsgrēku dzēst ir apmēram tāpat kā ar šļūteni dārzu laistīt (Smejas). Nekas sevišķs. Pienāk izsaukums, ka deg automašīna. Piebrauc klāt un nodzēs. Taču būt par ugunsdzēsēju glābēju galīgi nav vienkārši. Vienā no pirmajām reizēm trijos nakti bijām izsaukti, lai dzēstu divstāvu privātmāju pie Baložu kapiem. Tā visa bija liesmās. Piebraucam klāt – jumta šīferis no karstuma sprāgst, un gabali lido uz visām pusēm. Pusminūti likās, ka mašīnai nevarēšu durvis attaisīt. Vecie uzbļauj: “Ko tu tur sēdi!” Bet tu baidies, jo neesi pieradis kaut ko tādu darīt.
– Privātmājai degot, var sprāgt arī gāzes balons…
Tas ir vistrakākais. Paldies Dievam, man nav gadījies to pieredzēt. Vienreiz uz ugunsgrēku atbraucām pēc tam, kad gāzes balons jau bija uzsprādzis. Bet vīri ir stāstījuši, ka pirms vairākiem gadiem Tīreļos pie benzīntanka uz Kalnciema un Liepājas šosejas T veida krustojumā dega kafejnīca “Tiks”, kurai blakus bija gāzes balonu maiņas punkts. Sprāga septiņi baloni. Tad metāla gabali mētājušies otrpus Liepājas šosejai.
2007. gadā mēnesi nostrādāju Jelgavā, un mani nosūtīja uz trīs mēnešu kursiem ugunsdzēsības koledžā Rīgā. Tur režīms bija kā armijā. Jāpilda viss, ko liek, un ir kolektīvā atbildība. Ja viens ir sataisījis problēmas, atbild visi. Tur ātri pataisa par cilvēku. Pēc tam trīs mēnešu prakse Jelgavā un eksāmeni. Kursos sāka ar elementāro – šļūteņu izritināšanu –, tad iepazīstināja ar ugunsdzēsības tehniku – kā pareizi, nevis kaut kā haotiski lietot sūkņus un citu tehniku –, ugunsgrēka dzēšanas taktiku – ko sargāt no uguns, ko dzēst pirmo… Ļoti daudz par glābšanu.
Pēc trim gadiem mani uz koledžu nosūtīja vēlreiz, šoreiz uz vadības kursiem. Dabūju sertifikātu, ka varu vadīt ugunsdzēšanas un glābšanas darbus. Jelgavas ugunsdzēsības daļa ir laba skola. Daudz izsaukumu. No Latvijā lielākajām pilsētām Jelgavā ir tikai viena ugunsdzēsības un glābšanas daļa. Vairākas ir gan Daugavpilī, gan Liepājā un arī Jūrmalā, kas ir mazāka par Jelgavu pēc iedzīvotāju skaita.
– Kāda ir ugunsdzēsēja glābēja darba garoza? Skaidrs, ka daudz iznāk pieredzēt cilvēku ciešanas, arī nāvi. Vai šajā darbā nav vajadzīga, kā tautas dziesmā saka, akmens sirds?
Viena no baisākajām pieredzēm ir autoavārijas. Liepājas šoseja ir bīstama, daudzi “nesas” pārāk ātri. Gadās, ka avārijā mašīna ir tā satriekta, ka tu nevari saprast, kuru ķermeņa daļu no auto lūžņiem ņemt ārā vispirms. Taču ir jāsaņemas, jo neviens cits to nedarīs, kādam tas darbs ir jādara.
Pagājušajā vasarā ieradāmies notikuma vietā netālu no “Lāčiem”, un mans pirmais uzdevums ir paziņot dispečeram, ko mēs tur redzam. Tas nepieciešams, lai dispečers saprastu, kādu palīdzību vajag sūtīt. Toreiz kravas busiņam, kas bija sadūries ar BMW, kabīne bija tā samīcīta, ka no tā ārā redzama tikai viena miruša cilvēka roka. Dispečers prasa – cik cietušo? Bet es nevaru pateikt – priekšā metāla kaudze, no kuras tev jāsāk pamazām griezt ārā to, kas palicis pāri no braucējiem. Toreiz līdzbraucēju busiņā nebija. Šoferi bija nospiedusi nepiestiprinātā krava – smagas metāla caurules.
Cilvēkiem mājās nav dūmu detektoru, un sāpina, ka tie aiziet bojā naktī miegā. Dažkārt pietiek ar vienu ieelpu, kad deg dīvāna porolons. Tā dūmi ir nenormāli indīgi!
– Dzēšot ugunsgrēkus un glābjot citus, arī pats esi bijis dzīvības briesmās?
Briesmas nav tālu jāmeklē. Vairākas reizes bijis ugunsdzēsēju klasiskais gadījums – dzēšot māju, zūd pamats zem kājām un vari iekrist nezin kur. Bet tad tu paspēj kaut kā atspiesties un nebrūc iekšā. Arī kūlas ugunsgrēkā var sanākt ziepes. Pirms gadiem sešiem dzēsām kūlas ugunsgrēku Babītes pagastā. Dega desmit hektāru, ja ne vēl vairāk. Sabrauca ugunsdzēsēji no Olaines un Jelgavas. Patiesībā palīgu nebija tik daudz, cik vajadzētu būt, jo kūla dega arī citās vietās. Nāca palīgā meža darbinieki, brīvprātīgie, zemessargi, skauti. “Jautri” gāja. Strādājām visu dienu. Vienā brīdī uguns pienāca pie egļu jaunaudzes, caur kuru mēs divatā ar kolēģi vilkām šļūtenes. Piepeši mainījās vējš. Egles sveķainas, un sanāca tā, ka mēs atradāmies vietā, kurai ar mutuli nāca virsū trīsmetrīga uguns siena. Pametām visu un knapi aizmukām. Sarežģīti mēdz būt arī ar glābšanas darbiem.
– Savulaik Kalnciems skaitījās pilsēta ar vislielāko ūdeņu īpatsvaru tās teritorijā. Te ir gan Lielupe, gan par dziļiem dīķiem kļuvušie veco ķieģeļu cepļu māla karjeri. Arī “Ziņas” ir rakstījušas, kā ziemā puikas gāja pa ledu uz Kalnciema vidusskolu, kas atrodas Lielupes pretējā krastā.
Es arī uz skolu gāju pa ledu. Vairāk tā nedaru.
– Ziemas kļuvušas siltākas un ledus plānāks?
Nē, kopš strādāju VUGD, daudz ko esmu sapratis. Pa nedrošu ledu nevajag iet. To teicu arī jauniešiem lekcijā, ko sarīkoja Kalnciema Kultūras nama vadītāja Dace Dalgā. Liekas, mums iznāca laba saruna par to, kā uzvesties pie ūdens, un ko darīt, ja notiek nelaime. Glābšanā var palīdzēt pat tukša PET pudele. Pats slīcēju esmu glābis reiz Jelgavā – bija viens piedzēries iekritis purvā.
Neparastas situācijas ir ar dzīvniekiem. Šķiet, pagājušo ziemu upē ielūza alnis. Sver taču vismaz pustonnu! Trīs ugunsdzēsējiem bija, ko domāt. Klasiskā metode – apsien ap vēderu šļūtenes – ar tām dzīvnieku noturi virs ūdens –, tad dauzi ledu un pa ūdens celiņu velc krastā. Pagājušajā maiņā jelgavnieki brauca atbrīvot suni, kurš, lecot pār sētu, bija palicis karājoties gaisā – kaklasiksna aizķērās aiz sētas. Ir gadījies, ka cilvēki zvana uz 112, jo mājās ielīdis zalktis. Laucinieki ar tādu vai līdzīgu lietu parasti paši tiek galā, bet pilsētnieki zvana. Mums ir cimdi, inventārs, lai varētu palīdzēt.
– Nereti Jelgavā no “Zemgales Ziņu” redakcijas loga redzam, ka ar sirēnām pa ielu aizbrauc ugunsdzēsēji glābēji. Ja rodas aizdomas, ka ugunsgrēks ir liels, zvanām. Taču reiz, kad ar sirēnu pa Pasta ielu aiztraucās gan auto ar ūdens cisternu, gan autokāpnes, noskaidrojās, ka izsaukums ir tādēļ, ka veca tantiņa nevar saviem spēkiem tikt ārā no vannas…
Slima vai nevarīga cilvēka iecelšana gultā – tā tagad lielākajās pilsētās ir kā ikdiena. Manā maiņā bija gadījums, kad slima sieviete, kas sver 160 kilogramu un pārvietojas ar stumjamiem ratiņiem, dzīvoklī bija izkritusi no gultas. Atnāca draudzene palīgā, bet nevar taču pacelt. Jāceļ ir profesionāli, saudzīgi, lai netraumētu.
– Kāds ir bijis neparastākais uzdevums, strādājot par ugunsdzēsēju glābēju?
Domāju, atmiņā vēl uz ilgu laiku paliks 2010. gada lielie plūdi. Ķemeru Nacionālajā parkā applūda pļavas un uz maza sausa pleķīša, kas bija apmēram tāds kā Kalnciema posteņa garāža (ap 100 kvadrātmetru – red.), bija patvērušies vairāki desmiti savvaļas zirgu. Tie bija badā, stāvēja bariņā, un pa vienam vājākie jau krita. Uz posteni piezvanīja ģenerālis Pencis un instruēja, ka atbrauks nacionālā parka darbinieki, kas mums izstāstīs, kāda ir problēma. Sākumā bija plāns zirgus piedabūt brist ūdenī, kas nebija tik dziļš, lai tie saviem spēkiem neaizietu uz drošu vietu. Tāpēc pirmās mēs uz saliņu aizvedām jaunas meitenes, šķiet, tās bija zirgu vārdotājas. Vārdoja, vārdoja, tomēr viņām nesanāca. Tad tika pieņemts lēmums, ka vedīs uz “zirgu salu” sienu. Kā zirgi to sienu ēda! Vedām barību līdz tumsai. Nākamā maiņa vēl darbu turpināja.
– Kāda ir ugunsdzēsēju glābēju brālība? Esmu dzirdējis stāstus, kā ugunsdzēsēji, dzēšot cits citu uzmana.
Reglaments prasa, lai ugunsdzēsēji glābēji drošina viens otru, turas plecu pie pleca. Tā ir brālība. Mūsu dienestā vajag zināt valodas, lai nelaimes vietā varētu nepārprotami komunicēt ar tiem, kuri ir jāglābj. Pati ugunsdzēsēju glābēju sabiedrība mana dienesta laikā ir kļuvusi daudz latviskāka. 2007. gadā, kad es sāku dienēt, ugunsdzēsēji šļūteni krieviski sauca par “rukavu”. Teica: “Padod man rukavu!” Tagad šļūtene ir šļūtene. Ļoti uzlabojusies ugunsdzēsības tehnika. Esmu skatījies videomateriālu, kā 2011. gadā dzēsa ugunsgrēku pie Līvbērzes dzelzceļa pārbrauktuves, kad, lokomotīvei saduroties ar vieglo auto, gāja bojā visi automašīnā braucošie un no sliedēm nogāja un aizdegās vairākas cisternas ar dīzeļdegvielu. Mūsdienās šādu ugunsgrēku dzēstu citādi – padodot ūdeni un putas no augšas. Klāt nācis daudz palīglīdzekļu, kas ugunsgrēka dzēšanu un glābšanu var padarīt ievērojami efektīvāku.
– Kur satiki savu Marinu? Vai viņa VUGD iestājās tavā iespaidā?
Satiku pēc skolas. Marina arī ir kalnciemniece. Var jau teikt, ka viņa dienestā iestājās manā iespaidā. Marina tagad ir dispečere Jelgavas sakaru punktā. “Pažarkā” ir savi plusi. Lai arī atalgojums vidējs, tas ir stabils. Atvaļinājums 30 dienas un pēc katriem pieciem nodienētiem gadiem aug par trim dienām, sociālās garantijas, kompensējamie medicīniskie izdevumi… Par daudzām lietām grēks būtu sūdzēties, kopumā ir ļoti labi.
