Katru rudeni izzināt sēņu valsts noslēpumus dodas simtiem ļaužu. Lielākā daļa gan, bruņojušies ar groziem un nazīšiem un prātā turot domu par garšīgām vakariņām.
Katru rudeni izzināt sēņu valsts noslēpumus dodas simtiem ļaužu. Lielākā daļa gan, bruņojušies ar groziem un nazīšiem un prātā turot domu par garšīgām vakariņām. Bet ir starp viņiem arī tādi, kuriem daudzkrāsainās cepurītes ir pētniecības objekts.
«Man tā gastronomiskā puse daudz neinteresē,»
saka Arnolds Amoliņš. Sēņu pētnieka gaitu sākums gan esot bijis gluži praktisks. Pēckara gados viņam, pēc profesijas inženierim, vajadzējis sargāt mežā bišu dravas. «Tas bija tālu, proviantu tik bieži nepieveda, un tā es sāku pētīt, ko var ēst,» puspajokam stāsta sirmais kungs, ko sastopam Dabas muzejā pie bērzlapju ekspozīcijas. Rokās viņam paša sarakstīta, 1992. gadā izdota grāmata, kurā esot pieminētas 90 Latvijā noteiktās bērzlapju sugas. Tagad pētnieks spriež, ka to Latvijā varētu būt ap 120.
«Ir tādas, ko nevar ēst, ir tādas, ko var cept kopā ar bekām. Bet, piemēram, plankumaino bērzlapi var ēst neceptu – tā garšo pēc riekstiem.»
Daža sēne ar savu rūgtumu varot sabojāt visu ēdienu un daža, īpaši ja nav gluži svaiga, ēdējam izraisīt izraisīt vieglu nelabumu, tomēr pati galvenā lieta sēņotājam esot atšķirt pārējās sēnes no mušmirēm, spriež Arnolds Amoliņš.
Atšķirt nav tik vienkārši
Sajukumu varot izraisīt, piemēram, atmatenes. «Svarīga ir lapiņu krāsa. Atmatenei tās, tikko sāk izplesties, ir viegli rozā, pēc tam brūnas un tad melnē. Mušmirei lapiņas ir baltas vai bālganas un nekad nav šokolādes brūnas. Atmatene, kad maziņa, arī ir balta. Bet tā patīkami smaržo.»
Sēņu smaržu un garšu pētnieks piemin visbiežāk, taču uzsver, ka īsti sugu noteikt var vienīgi ar ķīmisko reaģentu un mikroskopa palīdzību. Bet sēņu gastronomiskajiem pielūdzējiem viņš iesaka mežā izvēlēties tikai nepārprotami pazīstamus eksemplārus.
Pazīšanai var kalpot vecmāmiņu pieredze, nedaudzās pētnieku grāmatas un arī gadskārtējā sēņu ekspozīcija Dabas muzejā.
«Rītu sākam sešos ar sēņošanu,»
par to, kā top izstāde, kas ar svaigām sēnēm papildinās nedēļas garumā, stāsta muzeja direktore bioloģe Māra Eipure.
Līdz 1985. gadam bijusi arī sēņu pastāvīgā ekspozīcija… no plastilīna. «Tas muzejam nedarīja godu,» atzīst tā ilggadējā darbiniece. Un nu jau daudzus gadus vienīgā iespēja iepazīt Latvijas sēņu valsts bagātības tiek piedāvāta rudenī. Ne jau katru gadu tas arī izdodas – pērn, piemēram, bija sauss laiks un nekāda izstāde neiznāca. Toties šogad daudzajiem apmeklētājiem par prieku ekspozīcija bija plaša – «maksimuma brīdī» vairāk nekā 250 dažādu sugu. Pavisam esot sastopamas nedaudz vairāk par 1000 cepurīšsēnēm, un uz šā fona muzejnieki savu guvumu atzīst par ļoti labu.
Sēņu pētniecība ir sirdslieta muzeja direktorei, kas gan atrunājas, ka par mikoloģi viņu tomēr īsti nevarot saukt. Botānikas nodaļā strādā arī divas jaunas pētnieces – Inita Dāniele un Diāna Meiere. Vai viņas tad nu būtu tās sēņu vācējas? «Ne tikai,» skaidro direktore. «Ir daudzi kolēģi, kuri bai orientējas, gan mežā, gan sēņu valstī.»
Lai arī braucieni notiek uz vienām un tām pašām jau zināmām vietām, katru gadu tajās tiekot atrasts arī kas jauns. Mūsu sarunas dienā, piemēram, Tukuma pusē uzieta trīskrāsainā baltmietene.
Ziņas par sēnēm papildina arī «praktiķi», ik pa laikam nākdami rādīt kādu retu atradumu. «Dažreiz atnes jau izvārītu: lūk, mēs to ēdām, vai tikai nav indīga?» stāsta Māra Eipure. Muzejnieki labprāt piedalās noskaidrošanā, taču speciāliste gan uzsver, ka labāk tā izdosies, ja sēne būs svaiga un īpašnieks varēs raksturot arī atrašanas vietu un augšanas apstākļus.
Katram savs sēņotāja prieks
Kad Diāna Meiere «pieslējusies» mikologiem, viņu šo cilvēku darbošanās krietni izbrīnījusi: sīki appēta mazās suņu sēnītes, bet baravikām un apšu bekām aiziet garām. Taču – pagaidām atstāsim pētniekus, jo, kamēr prātoju par izstādē redzēto, redakcijā ar sēņu pilnu spaini ir ienākusi Antonijas kundze.
«Maz var salasīt, daudz tārpainu,» viņa raksturo pašreizējo situāciju pie Valgundes, kur visa ģimene esot sēņojusi. Vārds pa vārdam, un noskaidrojam, ka sēņošana viņai mīļa kopš bērnības, kad dzīvojusi Staļģenes pusē. Vienlaikus šī nodarbe bijusi arī neliels bizness, jo vienmēr atradušies kundes, kas lūguši sev salasīt. Arī tagad esot tādi, kas katru gadu pasūta.
Pagājušajā gadā viņai iekodusi inficēta ērce un ārsti jau gandrīz vairs nav devuši turpmākas sēņošanas cerības. Taču Antonijas kundze paļāvusies uz viņiem tāpat kā uz savu ticību un kopīgiem spēkiem tikusi uz kājām.
«Tagad viņas man rāpo, rāpo un nokrīt,» tas par ērcēm. Toties sēnes Antonijai gluži vai pretī nākot. «Es lasu tikai pazīstamas. Krimildes, apšu kundziņus, baravikas. Rudenī zaļās sēnes.» Viņa labprāt novērtējot arī citu mežā sastaptu ļaužu lasījumu un skaidrojot, kura sēne nav laba. «Ko tu tur tikai laiku tērē,» vīrs tad mēdzot aizrādīt. «Bet man Dieviņš to laiku atlīdzina. Kad eju tālāk, skatos, re, kur sēne un tur atkal sēne.»
Tā viņa salasot gan kundēm, gan arī pašai pa spainim iznāk ziemai iesālīt.
Sēnes – vērtīgas vai bīstamas?
«Ļoti vērtīgas,» saka Antonijas kundze un piebilst, ka pašas lasījums viņai ziemā aizstājot gaļu. Sēņu barības vērtību un vitamīnu bagātību nenoliedz arī pētnieki. Tautas dziednieki savukārt runā par atsevišķu sugu pretvēža un prettuberkulozes īpašībām. Bet gastroenterologi – par to, ka šī barība grūti sagremojama un nepavisam neder aknu, nieru un kuņģa slimniekiem. Vēl ir versijas par sēņu īpašo «uzņēmību» pret dažādiem ķīmiskiem piesārņojumiem un radioaktivitāti, kuru dēļ tās ēst vairās rietumnieki.
A.Amoliņš piekrīt, ka sēnes aktīvāk nekā citi organismi akumulē dažādas vielas un piesārņojuma iespaidā dažkārt arī pašas pārveidojas līdz nepazīšanai. Nenoliedzami tās ietekmē arī radioaktīvais piesārņojums, taču Latvijā, pēc pētnieka domām, tas nav tik liels, lai sēnes nevarētu izmantot pārtikā. Nevajag sēņot pie lielajiem satiksmes ceļiem, rūpniecības uzņēmumu tuvumā, kur augsnē var būt paaugstināts piesārņojošo elementu daudzums.
Dabas muzeja ļaudīm neesot izdevies saņemt no kolēģiem sīkāku informāciju par to, ar kādām sugām saindējušies sēņu ēdāji Krievijā. Viņi pieļauj, ka piesārņojuma iespaidā indīgas varētu kļūt arī citkārt ēdamas sēnes. Bet Diāna Meiere piebilst, ka, plastmasas maisiņā paturēta, saindēšanos var izraisīt pat baravika.
Kopīgais secinājums: pazīstamās sēnes droši ēdīsim un gatavosim, kamēr svaigas, bet nepazīstamās un interesantās rādīsim pētniekiem.
