Emīlijas Miķelēnas dzīvesstāsts (sākums 10. janvāra numurā ar turpinājumiem 17., 24., 31. janvārī un 7. februārī)
Es joprojām strādāju skolā, kur vecais labais direktors Jānis Preiss tika nomainīts kā padomju skolai neatbilstošs. Par direktori sāka strādāt Olga Plāce. Pret mani viņa izturējās normāli, var teikt, pat labi.
Par turpmāko darbu bija noraizējies arī mans dzīvesdraugs. Skolā viņš nedrīkstēja strādāt. Padomju laikos par skolotāju nevarēja būt cilvēks, kas izcietis sodu par politiskajiem uzskatiem. Vairākus mēnešus Jānis strādāja visādus gadījuma darbus, līdz kādu dienu priecīgi paziņoja, ka esot atradis ko pastāvīgu. Viņš uz ielas bija saticis savu paziņu Veidolu Odmani no Skolotāju institūta laikiem. Dabūjis zināt, ka Jānis ir bez darba, Odmanis teica, ka viņam esot zināms kas piemērots. Pats viņš strādāja psihiatriskās slimnīcas bērnu nodaļā par skolotāju audzinātāju un šo darbavietu ieteica arī Jānim. Slimnīcas otrajā nodaļā tieši bija vajadzīgs šāds skolotājs.
Slimnīcā Jāni pieņēma. Ar darbu viņš bija apmierināts. Mājās pārnācis, stāstīja, ka viņa audzināmie bērni ir dažādi. Ļoti maza daļa tiešām bija slimi. Vairāki tur atradās vecāku vainas dēļ. Proti, liela lutināšana bija novedusi mazo cilvēku pie tā, ka viņš darīja visu, ko vēlējās, un pat pārkāpa likumu. Vecāki tad lielākoties apgalvoja, ka bērniņš ir slims un jāārstē. Bieži vien šie bērni bija no valdošās varas ģimenēm, vecākiem, kam bija komunistiskās partijas biedru kartes.
Jānim ļoti patika ar mani dalīties par notikumiem darbā. Viņš bija apmierināts, ka nav jāatskaitās par sekmēm. Šiem skolēniem obligāti bija jābūt sekmīgiem. Jānis viņus nodarbināja ar praktiskiem darbiem, piemēram, kopā ar audzēkņiem izgatavoja skaistus būrīšus putniņiem. Slimnīcas vadība bija ļoti apmierināta ar viņa darbu. Uz visiem svētkiem Jānis saņēma apbalvojumus un goda rakstus. Ar vainas apziņu bērna priekšā
1956. gadā mūsu atjaunotā dzīvīte ritēja normāli. Inesīte, mūsu meitiņa, sagādāja daudz prieka. Arī mūsu mīlestība bija brīnumjauka. Jānis gribēja iegādāties kaut ko braucamu, ar ko varētu apceļot mīļo Latviju. Pēc cītīgas krāšanas, strādājot arī blakus darbus, radās naudiņa, lai mēs 1960. gadā iegādātos motociklu “Jawa”. Kaut lietots, mums tas likās ļoti labs.
1959. gadā mūsu mīlulīte sāka iet skolā. Tas bija svarīgs notikums visai ģimenei. Līdz iešanai skolā Inesīte jau labi prata lasīt un rēķināt, 1. klases zināšanas bija apguvusi mājās. Skola viņai bija kā prieka zeme. Tur viņa ieguva labus draugus. Jutāmies Inesītes priekšā vainīgi, ka viņai nav ne māsiņas, ne brālīša.
Man jāizstāsta nelaimīgais notikums par mūsu otro bērnu. 1958. gada sākumā konstatēju, ka esmu stāvoklī. Par šo ziņu visi bija ļoti priecīgi. Mūsu abu lielākā vēlēšanās, likās, piepildīsies, taču tas nebija lemts. Kādu dienu, atgriežoties no komandējuma Rīgā un izkāpjot no vilciena, paklupu. Mani pārņēma stipra sāpju lēkme vēderā. Jānis bija atnācis pretī uz staciju un uzstāja, ka tūlīt jāiet pie ārsta. Sāpes, par laimi, pārgāja, jutos normāli. Priecīgi devāmies mājās. Taču naktī sāpes uznāca otrreiz un nogāja augļūdeņi. Nekavējoši devāmies pie ārsta. Tad man paziņoja ļoti bēdīgu ziņu – bērniņš ir jau nedzīvs un jāņem ārā. Vārdos to nevaru aprakstīt. Mēs sešus mēnešus sapņojām, ka mums būs otrs bērniņš, pat Inesītei bija apsolīts, ka būs brālītis vai māsiņa. Kaut cik atgūties nenācās viegli. Būtu bijusi otra meitiņa. Vairāk bērnu mums tā arī nepieteicās.
Nodevāmies Inesītei un darbam. Ar meitu mums bija laimējies. Viņai bija gaiša galva. Sākot jau ar pirmo mācību gadu, vienmēr bija teicamniece. Mums nebija jābaidās, ka mūsu meitiņa varētu sagādāt nepatikšanas.
Lai kaut cik mazinātu lielā zaudējuma sāpes par otro bērnu, mēs ar Jāni brīvajā laikā apceļojām mīļās dzimtenes skaistākos stūrīšus. Motocikls bija labs instruments arī, lai sagādātu meža veltes mūsu piecu cilvēku ģimenei. Vienīgais nevēlamais pārmetums, ka šajā izklaidē nevarējām iesaistīt mūsu mīlulīti. Reizēm sirds apsāpējās, redzot bēdīgo sejiņu, mums aizbraucot. Arī vecāmāte pārmeta, ka mēs to bērnu sāpinot. Toties vecāmāte viņu pārlieku lutināja.
Dzīvoklis 20 gadu pēc kara
Darbs direktores vietniecei saimniecības lietās bija atbildīgs, bet alga 350 rubļu mēnesī – maza. Jānis kā skolotājs audzinātājs slimnīcā saņēma 850 rubļu. Bija pagrūti nodrošināt normālu, pārtikušu dzīvi. Abi vecāki dzīvoja pie mums, un tas man sagādāja lielu prieku. Tēvs savos astoņdesmit gados bija enerģisks un dzīvespriecīgs. Savācis klūdziņas, viņš pina groziņus, ko pārdeva. Arī māte daudz darīja saimniecībā un pieskatīja mazmeitu.
1960. gadā valdīšana strādājošajiem iedalīja tā saucamos ģimenes dārziņus. Mūsu ģimene apstrādāja vairākus tādus zemes gabaliņus. Jutāmies laimīgi, ka bijām visi kopā. Dzīvojām cerībā, ka saņemsim lielāku dzīvokli, tomēr tie tika piešķirti atbraucējiem no Krievijas un citām tā sauktajām padomju republikām. Mūsu skola vēl aizvien darbojās trīs atsevišķās ēkās, kas gan cita no citas atradās piecu minūšu gājiena attālumā, tomēr ērti tas nebija. Tā tika nolemts Pārlielupē celt Jelgavas 4. vidusskolu, kurā divās plūsmās mācītos gan latviešu, gan krievu bērni. Būvēt sāka 1960. gadā. Šajā procesā piedalījos arī es. Par labu darbu man bija apsolīts dzīvoklis kādā no vecajām skolas ēkām, turklāt es varēšot izvēlēties to labāko. Tā mēs visi dzīvojām vienās lielās cerībās. Mūsu meitiņa, kurai jau apritēja divpadsmit gadu, reizēm skumīgi nopūtās, ka ilgi jo ilgi gaidām to brīnumu, kad mums būs dzīvoklītis ar katram savu istabu. Brīnums notika 1965. gadā. Dzīvokli man vietējā vara piešķīra vecajā skolas ēkā Austrumu ielā 7. Trīs istabas un virtuve. Biju gan cerējusi, ka iegūšu dzīvokli skolas bijušajā ēkā Lāčplēša ielā 9, kur mums tika solīts viss otrais stāvs. Bet to bija iekārojusi jaunajam 4. vidusskolas direktoram Borisam Antipenko tuva krievu tautības skolotāja. Sākumā gan Antipenko teica, ka Lāčplēša ielas dzīvokli ņemšot pats. Tā nu man nācās piekāpties. Tas gan izrādījās apmāns un triks, jo dzīvoklis tika direktora paziņai. Visumā mūsu attiecības ar direktoru bija normālas, pret mani viņš izturējās ar cieņu. Bija vien jāsamierinās ar to, ko deva. Tomēr, salīdzinot ar līdzšinējo dzīvi vienā istabā, trīsistabu dzīvoklis bija daudz piemērotāks. Inesīte runāja, ka jūtoties kā pasakā. Dzīvokļa platība mūs apmierināja, kaut istabas bija caurstaigājamas un nebija arī ērtību (sausā tualete gaitenī un malkas apkure). Bet mēs ar Jāni beidzot ieguvām atsevišķu sešu kvadrātmetru istabiņu, kurā gan varējām ielikt vien savu dīvānu. Manus vecākus – memmīti un papuli – ievietojām visskaistākajā 20 kvadrātmetru istabā. Inesītei arī tika 18 kvadrātmetru liela, bet caurstaigājama istaba. To pēc vajadzības izmantojām arī ģimenes kopā sanākšanai un viesu uzņemšanai.
Papuļa aiziešana
Ilgi gan šī kārtība nenoturējās. Mans mīļais tēvs Jānis Raģis Kārļa dēls, dzimis 1885. gada 18. oktobrī, no mums aizgāja mūžībā 1967. gada 2. janvārī. Sāpīgi izjutām viņa aiziešanu. Pretēji mātei, kura bija pesimistiska rakstura, tēvs bija optimists. Papulim kā jau omulīgam un draudzīgam cilvēkam pēc veiksmīgas tirgošanās ar kurvīšiem draugu pulciņā šad tad patika iedzert. Māte dusmojās, bet papulis allaž teica: “Mīļā večiņ, nu dod vien bučiņ!” Dzīve ir nežēlīga. Kad liekas, ka nupat pēc pārciestā viss būs labi, aiziet mīļš cilvēks.
Arī mana veselība bija pasliktinājusies. Pēc nelaimīgajām dzemdībām samērā bieži sāku slimot. Apmeklēju ārstus un dažreiz dabūju pagulēt slimnīcā. Ārsti ieteica operāciju. Es biju iedomājusies, ka to nepārcietīšu un nevarēšu piedalīties Ineses skolas izlaidumā. Kolēģi gan drošināja iet uz operāciju. Apsolīju, ka, tikko Inese būs nolikusi eksāmenus, to darīšu.
Tā 1969. gads pagāja slimojot un strādājot. Ārstējošā ārste brīdināja, ka, vilcinoties atļaut sevi operēt, es riskējot. Atbildēju: “Kas neriskē, tas pazaudē!” Par Inesīti nebēdājos. Mācoties tikai teicami, viņa mums raizes nesagādāja. Viņa bija meitene ar raksturu un gaišu galvu, skolotāji viņai paredzēja labu nākotni.
Līdz ar vectēva aiziešanu Inesīte 15 gadu vecumā ieguva atsevišķo vecvecāku istabu, jo vecāmāte labprātīgi pārcēlās uz caurstaigājamo. Meitai tagad bija labi sadzīves apstākļi, jo mācīties neviens netraucēja.
25 gadu darba jubileja
Priecīgs pārdzīvojums bija mana 25 gadu darba jubileja 1969. gada decembrī. Biju saņēmusi Tautas izglītības nodaļas un ministrijas diplomus un goda rakstus. Taču iebildu, ka tādēļ varētu tikt rīkota īpaša godināšana. Mana veselība nebija tāda, lai daudz priecātos, bet kolēģi, man nezinot, bija nolēmuši pārsteigt. No rīta direktore Ilga Rudze paziņoja, ka pēc divām stundām jābūt aktu zālē. Tā nu es tiku nostādīta fakta priekšā. Bija ieradušies Tautas izglītības nodaļas un Izglītības ministrijas pārstāvji. Skolas zāle pilna ar skolēniem, un tad mani ieveda direktore. Uz skatuves ar dziesmu sagaidīja Ineses izlaiduma klases kolektīvs. Goda prezidijā mani saņēma ar ziediem un augstiem apbalvojumiem. No visas sirds priecājos, jutu, ka esmu mīlēta un cienīta. Arī par svētku mielastu pēc svinīgās ceremonijas mani draugi un kolektīvs bija parūpējušies. Saņēmu dāvanā veļas mašīnu “Rīga”.
Darbā daudz man palīdzēja mīļais vīrs. Pēc sava pamatdarba ar skolēniem slimnīcā Jānis strādāja mūsu skolā uz pusslodzi par elektriķi. Man tas bija liels ieguvums, jo viņam bija zelta rokas. Jānis varēja paveikt visus darbus, tas viņam nešķita grūti. Sliktākais bija tas, ka vīra veselība nebija vairs apmierinoša. Ārsts konstatēja, ka Jānim pēc pārdzīvojumiem lēģeros ir smagi slima sirds – mirdzošā aritmija. Vīrs tai nepievērsa uzmanību un nesaudzēja sevi, kas vēlāk bija jānožēlo.
Savukārt es paklausīju ārsti, kura mani brīdināja, ja neiešu uz operāciju, tad viņa par sekām negalvojot. Arī Jānis iedrošināja. Tā 1970. gada aprīlī man veica operāciju. Biju iedomājusies, ka to nepārdzīvošu, taču viss izdevās labi. Slimnīcā katru dienu apciemoja Jānis, Inesīte, radi un draugi. Diemžēl dežurējošā māsa pirmajā naktī pēc operācijas nebija noņēmusi no krūtīm uzlikto slogu un mani nepagrozīja. Tā, nekustīgi noguļot diennakti, dabūju plaušu karsoni. Elpot bija grūti, un klepojot sāpēja operētā rēta. Paldies Dievam un visiem maniem mīļajiem – izturēju. 1970. gada maijā, pie Jāņa rokas pieturoties, devos uz mājām, kur mani sagaidīja mīļā meitiņa un memmīte. Arī darbabiedri un pārējie radiņi apsveica ar augšāmcelšanos. Jutos bezgala laimīga, ka biju dzīva un atkal kopā ar saviem mīļajiem.
Zelta medaļa pienāktos komjaunietei
Tuvojās Inesītes vidusskolas beigšana. Eksāmeni viņai, kā parasti, noritēja vairāk nekā sekmīgi. Visi priekšmeti uz pieci. Neizpratni radīja tikai tas, ka zelta medaļa viņai netika. Jautāju direktorei iemeslu. Kaut kādā gadā vienā priekšmetā bijusi sliktāka atzīme nekā pieci, kas tolaik bija augstākā. Konkrētāk arī nepaskaidroja. Tās nu bija galīgas muļķības. Dzirdēju kolēģus klusu runājam, ka patiesais iemesls bija tēva sodāmība, 1952. gada izsūtījums uz Sibīriju, kā arī Ineses nevēlēšanās stāties komjaunatnē.
Pienāca jaukā diena, kad mans vienīgais bērniņš kā pirmais saņēma apliecību par vidusskolas beigšanu ar sarkano diplomu. Kaut arī bez zelta medaļas, tomēr labākais. 1970. gadā 4. vidusskolā zelta medaļu nesaņēma neviens. Tā laimīgi ar ziediem un apsveikumiem manam bērniņam iesākās jauns dzīves posms. Es gribēju, lai meita izvēlas studēt ķīmiju, taču viņa bija iepazinusies ar Latvijas Valsts universitātes pasniedzējiem, un tie ieteikuši Ekonomikas fakultāti. Pasniedzēji šajā fakultātē likušies simpātiski. 1970. gada rudenī meita sekmīgi nokārtoja eksāmenus un izturēja konkursu Ekonomikas fakultātes kibernētikas specialitātē. Universitātē brīnījušies, ka par tādu diplomu, kurā visas atzīmes ir tikai pieci, nav saņemts “zelts”. Universitātē meitiņai veicās lieliski. Piešķīra Ļeņina stipendiju. Grūtības sagādāja tas, ka nebija Rīgā, kur dzīvot. Katru dienu jāmēro ceļš Jelgava–Rīga. Inese pēc rakstura vairāk bija tēva meita ar stipru gribasspēku.
Nobeigums
Sava dzīvesstāsta nobeigumā Emīlija Miķelēna raksta par mazmeitas Brigitas piedzimšanu un došanos pensijā 1974. gadā, kas saistās ar vēlēšanos palīdzēt mazmeitas audzināšanā. Pensijā ejot, Emīlija Miķelēna no pilsētas izpildu komitejas Izglītības nodaļas saņēma balvu – mēnesi ilgu atpūtu divatā pie Melnās jūras Sočos. Pēc tam, lai palīdzētu pieskatīt mazmeitu, viņa iestājās darbā par sētnieci, strādāja par studentu kopmītnes dežuranti Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Darbs tika pakārtots tam, lai varētu ģimenes rūpēs palīdzēt Inesei, kas bija aizņemta savā zinātniskajā darbā. Emīlija raksta arī par mātes un jo īpaši dzīvesdrauga Jāņa pēkšņo aiziešanu mūžībā 1986. gada 2. janvārī. To viņa sauc par nelaimīgāko dienu savā mūžā. Vīrs nomira tikai 65 gadu vecumā. No pārdzīvotā atgūties palīdzēja mazmeitas Līgas piedzimšana.
Pārcelties uz Rīgu pie meitas Emīlija Miķelēna nevēlējās. Viņa aprakstījusi, ka maiņas ceļā iegūst nelielu labiekārtotu dzīvokli Pārlielupē, autorūpnīcas RAF rajonā. Tomēr tur labi nejūtas, jo labiekārtotais dzīvoklis nesaistās ar atmiņām par aizgājušo dzīvesdraugu, kas bija mājiņā bez kādām ērtībām Austrumu ielā.
Emīlija Miķelēna atceras, ka 1988. gadā meita Inese kopā ar dzīvesdraugu Arturu Vaideru nopirka dārzu skolotāju dārzu kolonijā Jelgavas nomalē pie Vircavas upes Lediņu ceļā.
Tajā laikā arī sākās latviešu tautas atmoda. Gorbačeva “perestroikas” laikā atjaunojās radu saites ar vīra Jāņa māsu Austru, kas ar četriem bērniem laimīgi dzīvoja ASV. “Visus okupācijas gadus par viņu neko nezinājām, un valdošajai varai arī nebija vēlami, ka kādam radi ir ārzemēs. Ļoti sāpēja sirds, ka Jānis šo ziņu nepiedzīvoja. 1989. gada vasarā Inese ar Arturu aizbrauca pie tēva māsas ciemos. Atgriezušies no Amerikas, viņi stāstīja, ka atrastie radiņi ir ļoti jauki. Žēl tikai, ka jaunie latviešu valodu nemāk,” pierakstījusi Emīlija Miķelēna. Vēl vairāk viņa skumst par to, ka vīrs nepiedzīvoja Latvijas valsts atjaunošanu. Viņa piebilst, ka nevar aprakstīt to saviļņojumu, ko izjutusi, un ka galvenais šajā saistībā ir pateicība Dievam.
Emīlija Miķelēna aizgāja mūžībā 2014. gadā un apbedīta ģimenes kapos Svētes pagastā. Dzīves pēdējos gadus viņa dzīvoja Jelgavas centrā, Raiņa ielā, un rakstīja atmiņas, kas tad arī tagad nodotas “Zemgales Ziņu” lasītājiem.
