Jūnija pirmajās divās dienās Rīgā koncertu sniedza britu slavenība Džo Kokers, kura daiļrade rit jau 40 gadu.
Jūnija pirmajās divās dienās Rīgā koncertu sniedza britu slavenība Džo Kokers, kura daiļrade rit jau 40 gadu.
Uz preses konferenci mūziķis ieradās ģērbies rūtainā kreklā ar atlocītām piedurknēm, krasi atšķiroties no viņu pavadošajiem cilvēkiem, kas notikumam bija gatavojušies ne pa jokam. Vienkāršs Kokers bija arī runas veidā. Viņa dzīvesveids līdzinoties čigāna dzīvei – no vietas uz vietu –, bet viņam tas patīkot. Austrumeiropas tūrē tiekot iepazītas valstis, par kurām agrāk zināts ļoti maz. Atgriežoties mājās – nelielā rančo ar ceļmalas krodziņu –, māksliniekam tīkot doties garās pastaigās ar saviem suņiem un izbaudīt lauku mieru. Tomēr šādā veidā nerodoties idejas jaunām dziesmām. Viņš atzīst, ka neesot labs komponists, pie klavierēm sēdējis tikai savas darbības pirmsākumos – sešdesmitajos gados. Tādēļ labprātāk mūziķis izpildot jau sarakstītas un savai balsij piemērotas dziesmas.
Ir bijuši laiki, kad dienā tukšotas vairākas viskija pudeles un izsmēķētas 40 cigaretes. Tomēr piesmakusī balss, ko pasaule iepazina pēc Kokera debijas 1969. gada Vudstokas festivālā, esot dabas dota.
To, ka grib būt dziedātājs, Kokers zinājis jau 12 gadu vecumā. Četrus gadus vēlāk iznāca viņa pirmais albums. Kā sācis dziedāt blūza manierē, tā arī turpina līdz pat šim brīdim, apliecinot britiem raksturīgo konservatīvismu. Viens no viņa «cīņu biedriem» Devids Bovijs arvien pārsteidz ar jaunradi mūzikā un imidžā, bet Kokers palikšot uzticīgs blūzam. Viņaprāt, patiess drauds blūza dvēselei ir mūsdienu tehnoloģijas.
Popularitātes pozitīvās un negatīvās īpašības esot lielā atbildība un iespēja ēst labos restorānos.
Lai labāk sagatavotos koncertam Mežaparka estrādē, Kokers atteicās no ekskursijas pa Vecrīgu. Šķiet, tas nāca par labu, jo apmeklētāji divu stundu garo šovu atzina par lielisku. Gan slavenajās, gan retāk dzirdētajās kompozīcijās Kokera balss skanēja tikpat labi kā ierakstos. Arī kūtrā latviešu publika šoreiz bija visai atraisīta, radot mākslinieka un klausītāju saspēli. Vai nu tajā vainojams bija tovakar lielā daudzumā dzertais alus, vai arī beidzot zaudējām savu vēso atturību.
Klausītāju vidū bija arī daudz jelgavnieku.
Laura Krūze:
– Supervecītis – bez apstājas nodziedāt pusotru stundu garu koncertu! Ar savu mūziku viņš apvieno paaudzes, sākot ar pusaudžiem līdz pat pensionāriem. Arī pavadošajām vokālistēm bija vienreizēji labas balsis.
Kārlis Renķis:
– Kvalitāte augstākajā mērā – gan mākslinieciskajā, gan tehniskajā ziņā! Nebija jākaunas par mazu apmeklētāju skaitu vai nekulturālu uzvedību. Iespējams, tas liecina, ka pamazām apgūstam eiropeisku domāšanu arī attiecībā pret šādām kultūras norisēm.
Raivis Zilkalns:
– Tā kā esmu saistīts ar mūziku, varu teikt, ka šāds skatuves aprīkojums un tehniskā apkalpe ir katra mūziķa sapnis. Diez vai tuvāko gadu laikā pat mūsu «prātnieki» spēlēs uz tādas skatuves, tomēr tik augsta līmeņa koncerti dod mūziķiem lielisku pieredzi. Cerams, šādi mākslinieki viesosies pie mums biežāk.
