Ūdens ceļš no Krāslavas uz Daugavpili skaitās viegls, taču tajā nevar doties vieglprātīgi.
Ja ar pusgadsimta nobīdi Rainim būtu iznācis vērot pasauli Rīgā caur Preses nama logu, viņš savai poēmai par Latvijas valsts dibināšanu un tautas piectūkstošgadu ilgmūžību diez vai būtu devis nosaukumu «Daugava». Pēc Raiņa aiziešanas viņsaulē, kad tika izbūvēta Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas spēkstaciju kaskāde, Daugava lejpus Jēkabpils pārvērtusies par iegrožotu ūdenskrātuvju virkni, kurā straumes ātrumu, ūdens līmeni, ledus iešanu nosaka elektrības ražošanas cikls. Taču augšpusē Daugava ir brīva. Tā čalo, plūst un palo. Vieglais maršrutsNo ūdenstūrisma tehnikas viedokļa upe skaitās viegli braucama – te nav lielu krāču, ūdenskritumu, bīstami asu un strauju līkumu. Taču Daugavas plašums, dziļums un arī lielā straume rada bijību. Ja upes vidū apgāzīsi laivu, bez pusstundas droši vien krastā netiksi. Turklāt noteikti tas nebūs tuvākajā vietā, bet kaut kur aiz nākamā līkuma, kur aiznesīs straume. Stingri skatāmies, lai pārgājienā bērniem, tuvojoties krastam, pat nerunājot par laivā kāpšanu, būtu peldvestes. Upes dzelmē, kur piecu vai pat septiņu metru dziļumā griežas smiltis, nav saskatāms nekas. Laivot pa Augšdaugavu mūsu ūdenstūristu radu un draugu pulciņš izlēma jau pērn. Un tiešām – norunātajā laikā – jūlija vidū – astoņpadsmit cilvēku sešās laivās esam kopā, iecerētais izdodas. Pēc izmirkšanas – pirtiņāKad Krāslavā stellējām kopā saliekamās smailītes, lai dotos apmēram piecdesmit kilometru ceļā pa Daugavas lokiem līdz Naujenei, vietējie lietpratēji teica, ka mums paveicies. Baltkrievijas lietavu dēļ Daugavā līmenis esot apmēram metru augstāks nekā parasti, tādēļ straumes ātrums ir ap pieciem kilometriem stundā. Tiešām, ieairējot upes vidū, šķiet, ka mazliet reibst galva – tā nes laivu, ka pagrūti «piesiet acis» krastiem, kuri slīd garām. Vēl viens šā jūlija pozitīvais moments bija mierīgais laiks. Vietām upes platums sasniedz trīssimt metru. Lielākam pretvējam te gan pietiktu, kur ieskrieties. Mums atstājot Krāslavu, sāk līt klasiskais «ilgi spēlējošais» lietutiņš ar burbulīšiem pilsētas trotuāra peļķēs. Taču siltā laikā to uz upes nav grūti pieciest. No airiem arī tiek pa šļakatai, un, ja lietus dēļ iznāk kāda pile vairāk, tas vēl nav diskomforts. Lai būtu bezbēdīgāk, vienu brīdi sabraucam upes vidū laivas kopā un dainojam: «Neguli, saulīte, ābeļu dārzā!» Un tie izrādās stipri vārdi. Pēc stundām piecām viscaur pelēkajās debesīm parādās zils plankums un tad arī vakara saule. Tā labi noder, kad, izkāpuši krastā Slutišķu vecticībnieku sādžā, ceļam teltis. Tur mums veicas satikt uzņēmēju Arkādiju, kurš Slutišķos dzimis 1953. gadā un tēva mājās ierīkojis tādu kā vasarnīcu. Viņš kurina pirti un atļauj tajā nopērties arī mums. Tas pēc piecu stundu mirkšanas Daugavā liekas ļoti jauki. Šķiet, telšu vietas ar pirtiņu varētu būt jauns, pietiekami lēts lauku tūrisma produkts. Arkādijs neatminas, ka padomju laikā būtu ievērotas vecticībnieku jeb «bezpopovščinas» paražas. Tas droši vien bijis agrāk. Viņš slavē senčus kā uzmanīgus Daugavas vērotājus. Slutišķi atrodas upes krastā, dažus metrus virs tās līmeņa. Tomēr pavasara palos sādža nekad neesot applūdusi. Pa vecam tur bijis divdesmit lauku sētu, tagad govis mauro tikai vienā («Gribat pieniņu? Var dabūt!») – pārējās dzīvo vai nu veci cilvēki, vai vasarnieki. Zemi Slutišķos gan neviens nepārdodot. Iespējams, tas ir noslēgtās vecticībnieku kopienas gars – citus mēs šeit nelaidīsim. Sami ķeras tāpatDaugavas augštecē atšķirībā no lejteces krastos mana neskarto dabu. Jūties kā senā kuršu vikingu ceļa braucējs. Viņi, izmantojot atstraumes un vējus, kuģoja pa Daugavu uz austrumiem un pa straumi nāca atpakaļ. Krastos maz privātīpašumu. Daži gan neganti lec acīs. Blakus senču celtajai Kaplavas pareizticīgo baznīcai kāds piepūtis ko līdzīgu krāsainajai alus dzeršanas teltij. Laivojot nav grūti atrast vietu, kur netraucēti piestāt krastā un nopeldēties. Pa makšķerniekam gan ir katrā upes līkumā. Jūt, ka netālu ir otrā lielākā Latvijas pilsēta Daugavpils. Līdz tai ir kilometru trīsdesmit. Uz ko šie vīri cer? Uz samiem. «Pagājušo nedēļu te dabūju divas sīkaļas – pusotru, divus kilogramus smagas, bet vajadzētu tādu, kas sver kilogramus desmit,» stāsta kāds daugavpilietis, kurš no «žiguļa» bagāžnieka ceļ ārā piepūšamo gumijas laiviņu. Izrādījās, ka esam aizlaivojuši līdz Butišķiem, kur pie upes atrodas vēl viens zīmīgs privatizēts pleķītis. Uz tā nekādu superbūvju nav. Toties turp no pašas Daugavpils ved asfaltēts ceļš, kas atduras pret paceļamo aizsargbomi. Šī vietiņa piederot agrākajam pilsētas mēram Rihardam Eigimam, kurš uz turieni braucot ķert samus. Makšķernieks stāsta: «Reiz mēs satikāmies, un es viņam jautāju: «Kāpēc jums vajadzēja to pleķīti privatizēt? Samus jau te var ķert tāpat!».»Taču Daugava nav privatizēta, tā ir brīva. Lasi Raini, ņem laivu un brauc! Iekrita acīs:Krāslavā savs RomeoPoļu zaldāts Jozefs Karņickis bija bezcerīgi iemīlējies Krāslavas grāfa Plātera meitā. Protams, augstmanis nevēlējās par znotu zaldātu. Protestējot pret netaisnīgo pasauli, abi jaunieši bija norunājuši kopīgi pašnāvēties. Tam vajadzēja notikt tā: pusnaktī viņa ar sveci rokās iznāks uz pils balkona un metīsies lejā. Tajā brīdī Jozefs muižas dārzā nošausies. Viņš tā arī izdarīja. Grāfa meita no balkona gan nelēca. Krāslavā par šo 1838. gada traģēdiju stāsta Karņicka kalniņš ar pieminekli. Lepni stāv tiltsPār Daugavu Krāslavā ved tilts piecstāvu mājas augstumā. Skaists, šķiet, ka būvēts septiņdesmitajos gados (bez konkursiem) un nav izmaksājis miljardus. Arī tūrisma ceļvežos nav aprakstīts. Kušķītis velkas pa ceļuKrāslavas centrā uzmanību piesaista vairākas automašīnas, ar kurām laucinieki sabraukuši uz tirgu, apakšā pie šasijām pieķērušies zāles kušķi. Laikam šogad tā izaugusi garāka un apkārtnē ir vairāk neasfaltētu un pat negrantētu ceļu. Automašīnas koptas, liecinot par zināmu turību. Kāda Dārza ielas saimniece, kas laipni ļauj savā mājā uzlādēt mobilo telefonu, gan stāsta, ka krāslavieši dzīvojot pieticīgi. Piemēram, tekstila nozarē strādājot līdzīgos amatos, Krāslavā un Pierīgā algas esot par trešdaļu mazākas. Rozīne virs cietumaCietumi nedaiļo apkārtni. Tomēr dzelzs vēja rādītājs peldoša gulbja veidolā virs Daugavpils slēgtā tipa cietuma ir sava veida «rozīnīte» pilsētas sejā. Šo ieslodzījuma vietu neoficiāli arī sauc «baltais gulbis». Vēja rādītājs ir labi saskatāms no 18. Novembra ielas.Neatliekams darbsNo automašīnas uzmetot aci Līksnas katoļu baznīcai, kas lepni stāv starp Rīgas – Daugavpils šoseju un Daugavu, manāms, ka vienam dievnama tornim apliktas stalažas – tur sašķiebies krusts. Zaļenieku luterāņu baznīcas draudzei tā taisnošana izmaksāja desmit tūkstošus latu. Droši vien lēti tas nav arī līksniešiem, bet tāds darbs nav atliekams līdz labākiem laikiem.
