«Vasaras brīvdienas beigušās. Gaidāms trauksmains darbs,» pēc vasaras brīvdienām uz Domes sēdi sanākušos deputātus sveica un uz jaunu darba cēlienu vedināja pilsētas mērs Andris Rāviņš.
«Vasaras brīvdienas beigušās. Gaidāms trauksmains darbs,» pēc vasaras brīvdienām uz Domes sēdi sanākušos deputātus sveica un uz jaunu darba cēlienu vedināja pilsētas mērs Andris Rāviņš.
Kas jauns un nebijis? Pirmkārt, ieejot pilsētas Domē, tās izskats beidzot nebiedē apmeklētājus. Telpas, jāsaka, tiešām izskatās normāli izremontētas. Otrkārt, sēdē klātesošo žurnālistu brālības rindas augušas un sasniedz teju vai deputātu skaitu pašā Domē. Tas priecē. Konkurence asina domu un garu.
Domnieki, atlocījuši piedurknes, apņēmības pilni ķērās pie pēcbrīvdienu lēmumu pieņemšanas. Labi atpūtušies, deputāti raiti tika galā ar jautājumu izskatīšanu, pieņemdami lēmumus citu pēc cita bez garām runām un debatēm. Savu darbu māk pozīcija, savu uzdevumu neļaut karūsām dīķī mierīgi dzīvot, cik nu māk un spēj, veic arī opozīcija.
Labs bija jautājums par to, ka jāatceļ vēl Tautas deputātu padomes 1993. gadā pieņemtais lēmums par obligāto Jelgavas iedzīvotāju īpašumā esošo mopēdu un velosipēdu reģistrāciju. Izrādās, ka tam sen vairs nav likumīga spēka, ka tas vispār ir pretrunā ar Ceļu satiksmes likumu kopš tā spēkā stāšanās brīža un Ceļu satiksmes noteikumiem, kas nosaka, ka transporta līdzekļus drīkst reģistrēt tikai pats Ceļu satiksmes drošības dienests vai Valsts tehniskās uzraudzības direkcija. Un viss, vairāk neviens pats, lai arī kā gribētos pielikt savu rociņu (maciņu?) pie šā darbiņa. Tomēr paliek viens neatbildēts jautājums – ja reiz noteikumi sen vairs nav spēkā, ir morāli novecojuši un neatbilst esošajai likumdošanai, kāpēc tos neatcēla jau agrāk? Kāpēc vēl pavisam nesen uz ielas nācās vērot ainu, ka pasirmam kungam ceļu policists «piekasījās» par to, ka mopēds nav reģistrēts? Vai tikai tāpēc vien, ka konsekventi pildīja sen nederīgu lēmumu? Daudz labāk būtu, ja tikpat konsekventi tiktu sekots, vai autovadītāji ievēro Ceļu satiksmes noteikumus attiecībā uz gājēju drošību uz pārejām ne tikai speciālu kampaņu laikā.
Nāk rudentiņis, būs barga ziema. Varbūt nebūs? Par to mums liek šaubīties šīsvasaras neparastie klimatiskie apstākļi un možais mēra tonis, sēdes noslēgumā stāstot par jaunumiem siltumapgādes jomā. Manuprāt, tikai retu jelgavnieku neinteresē jautājums, kāda ir situācija ar maksātnespējīgo Jelgavas pašvaldības akciju sabiedrību «Jelgavas Siltumtīklu uzņēmums». Atkal viens gads apkārt, atkal deguna galā ziema, bet, cik noprotams, vezums ar šā uzņēmuma sanācijas plāniem stāv turpat, kur stāvējis.
Pirms kāda laika bija piedāvājums par stratēģisko investoru izvēlēties «Vivendi Environment» meitasuzņēmumu «Dalkia», kas līdzīgu sanācijas pasākumu veic kaimiņvalsts galvaspilsētā Viļņā. Vakar no mēra uzzinājām, ka
«Vivendi Environment» ir finansiālās sprukās un nu pavisam un galīgi skaidrs, ka no aprēķina laulībām nekas nesanāks. Bet varbūt neskaidrā finansu situācija Jelgavas uzņēmumā neļauj šim uzņēmumam slēgt šādas laulības? Kā paziņoja Rāviņa kungs, pašreiz notiekot sarunas ar citiem iespējamiem investoriem, ar kuriem esot panākta vienošanās nekādu informāciju nepubliskot. Neoficiālas ziņas liecina, ka arī šīs sarunas nemaz nerisinās tik gludi. Kaut gan vēl interesantāk būtu, ja mēs par šāda investora esamību uzzinātu drīz pēc Saeimas vēlēšanām. Tā teikt – kad jaunais spēku samērs «augšā» būs skaidrs, zināsim arī, cik varam atļauties.
Paskatīsimies, ar ko beigsies epopejas turpinājums! Velkot paralēles ar gadiem skanējušajām runām par milzīgo ārvalstu investoru interesi par «Latvijas Kuģniecību», visi zinām, ar ko tas beidzās. Viens vienīgs kārtējais privatizācijas skandāls. Tieši milzīgā noslēpumainība neļauj ar pilnīgu uzticību vērot pašreiz notiekošo. Ja noies greizi, cietīsim mēs – visi jelgavnieki.
Kā pozitīvs risinājums tajā pašā siltumapgādes jautājumā jāmin pašreizējās Domes vēlme konsekventi apzināt visus siltuma patērētājus, ieskaitot tos, kuri daudzdzīvokļu mājās atslēguši dzīvokļus no centralizētās apkures. Kā izrādās, tādu nemaz nav tik maz. Vairāk nekā seši simti. Ieguldījumu šajā juceklī savā laikā devušas gan namu pārvaldes, gan pašvaldība, nosakot visdažādākos realitātei nekādi neatbilstošus siltumenerģijas tarifus, sākot no nulles un beidzot ar 17 procentiem no sākotnējās maksas par apkuri. Tehniskās universitātes speciālistu aprēķini apliecina, ka patiesībā šādos gadījumos reālais siltuma patēriņš dzīvoklī paliek 70 – 90 procentu apmērā no patērētā, ja apkure nebūtu atslēgta. Kas līdz šim sildīja tādus dzīvokļus? Kaimiņi, tā teikt, solidārā kārtā.
