Saulainajā svētdienā brīdi pirms koncerta Rīgas Domā pastaigājos pa vecpilsētu. Piestāju Miesnieku ielā, kur 1991. gada barikādēs vienu nakti sildījos smagās automašīnas kabīnē (šofera vārdu pierakstīju, bet nez kur tas bloknots!). Nogāju gar bijušo Lutera akadēmiju Doma laukumā 1, kas deviņdesmitajos gados par amerikāņu miljonu tika saposta un 2010. gadā, kad aptrūka naudas virsvaldes un mācītāju algām, par diviem miljoniem «uz ātru roku» pārdota. Tagad tajā atrodas banka.
Bīskapa gātē vasaras galdus, šķiet, pirmo dienu bija izlicis restorāns, kurā pieci dzīvespriecīgi zviedru trīsdesmitgadnieki, skaļi runājot un smejot, dzēra vīnu. Metrus piecdesmit nostāk vientulīgs velosipēdists (visticamāk, jau letiņš), domīgi lūkojoties Daugavā, sēdēja pie glāzes alus bāra vasaras nojumē. Viņš nepavisam neizskatījās tik bezbēdīgs un možs kā zviedru piecnieks. Īpaši Vecrīgā krīt acīs ārzemnieki, kuriem, šķiet, ir vairāk naudas un pašapziņas. Kur palikusi mūsējā, latviskā, kas atmodas laikā bija sakāpināta līdz baltkvēlei un pārsteidza pasauli?
Vēru smagās Doma durvis. Tur atkal priekšā vācieši, zviedri, krievi, daži ar bērniem. Tomēr bija arī vietējie. Turp mani bija uzaicinājis jaunais diriģents Pēteris Vaickovskis, kurš kopā ar sievu Kristiānu vada arī Vilces kori. Viņam šis koncerts, kurā piedalījās Latvijas Radio kora grupa ar lielplatonieku solistu Jāni Kurševu un ērģelniece Ilze Reine, bija bakalaura darba aizstāvēšana Mūzikas akadēmijā. Programmā – viduslaiku garīgā mūzika, igauņu komponists Arvo Pērts un britu Gevins Braiers. Bija jau gaidāms, ka izpildījuma kvalitāte būs augsta. Tomēr tas izrādījās pārsteigums. Kad koncerta beigās publika, pieceļoties kājās, godināja mazliet biklo «bez piecām minūtēm» bakalauru un viņa vadītos māksliniekus, sajutu, ka arī tie ārzemnieki, kas krietni bija maksājuši par biļetēm, man tomēr nav sveši. Bet sievu un bērnus vajadzēja ņemt līdzi arī man. ◆
