Laikam būtu loģiski teikt, ka, Latvijai virzoties uz Eiropas Savienību, ir jātuvojas arī ES vērtību sistēmai.
Laikam būtu loģiski teikt, ka, Latvijai virzoties uz Eiropas Savienību (ES), ir jātuvojas arī ES vērtību sistēmai. Nenoliedzami, ka reliģiskā brīvība ir neatņemama attīstīto Rietumvalstu vērtību sistēmas daļa. Pēdējā laika Latvijas tradicionālo konfesiju augstākās garīdzniecības aktivitātes publiskajā sfērā tiek vērtētas visai pretrunīgi, kas liek domāt, ka Latvijā līdz šim ir trūcis kvalitatīvas diskusijas par reliģijas brīvību.
Tieslietu ministrijas reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis savā grāmatā «Valsts un baznīca» min galvenos apsvērumus, veidojot tiesisku vidi reliģiskās darbības jomā: indivīda tiesības ticēt ir viņa personiskā lieta; sabiedrība nedrīkst apspiest indivīda apziņas brīvību; indivīds nedrīkst ar savu ticību traucēt līdzcilvēkiem; indivīds ar savu ticību nedrīkst kaitēt valstij. Šos it kā vienkāršos apsvērumus varētu nosaukt par reliģiskās dzīves zelta principiem, kurus realitātē ir ļoti grūti ievērot, lai arī formāli tie it kā ir skaidri lielākajai Latvijas sabiedrības daļai.
No šiem apsvērumiem izriet arī jautājums – cik tālu var sniegties garīdzniecības aktivitātes publiskajā sfērā. Nav šaubu, ka Latvijas tradicionālās konfesijas var uzskatīt par valstī lielākajām nevalstiskajām organizācijām, kurās apvienoti simti tūkstošu ticīgo. Taču garīdzniecības viedoklim nevajadzētu nonākt pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 99. pantu: «Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību». Ar to būtu jāsaprot, ka publiskajā diskusijā nevar kādas konfesijas pārstāvju viedokli vērtēt nopietnāk nekā pārējo dalībnieku uzskatus, neatkarīgi no tā, kādu domubiedru skaitu pārstāv katrs no diskusijas dalībniekiem. Ja vēlamies dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, par to jāsāk domāt. Izskatās, ka 21. gadsimtā ticīgo izvēli par labu kādai konfesijai noteiks reliģiskās dzīves kvalitāte, nevis draudzes locekļu skaits. Par kvalitatīvu laikam var nosaukt tikai tādas konfesijas reliģisko dzīvi, kur tiek cienīta iecietība pret atšķirīgi domājošajiem un citādu uzskatu piekritējiem.
Ja tā nenotiek, sākas konfrontācija. Protams, ne jauni krusta kari vai džihāds, 21. gadsimtā tas notiek rafinētāk, bet reliģijas integrējošā funkcija tik un tā vairs nedarbojas. Gan dažādu konfesiju garīdzniecībai, gan attiecīgajām valsts amatpersonām būtu jācenšas respektēt abus reliģiskās brīvības aspektus – gan indivīda, gan baznīcas organizāciju brīvību, pēdējo attiecinot arī uz jaunajām konfesijām, kurām, iespējams, darbības sākumposmā nepieciešama cītīgāka pārraudzība. Taču nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas, jo reliģiskā situācija strauji mainās visā pasaulē. Te būtu minams piemērs, ka vēl pirms aptuveni ceturtdaļgadsimta Latvijā par sektantiem tika saukti arī baptisti, kas patlaban bez jebkādām šaubām tiek iekļauta Latvijas tradicionālo konfesiju skaitā. Latvija jau kopš pirmās neatkarības laikiem nav bijusi monokonfesionāla, tāpēc nekas cits neatliks kā tiekties reliģiskās brīvības un tolerances virzienā.
